Egils Līcītis: Par obligāto karaklausību tomēr der parunāt 18
Kopš izlūdzāmies pusi no NATO lietussarga, vadījām neiztraucējama miera periodu. Politiķi atcēla obligāto militāro dienestu, atstāja novārtā rūpes par zemessargiem, kala plānus par jātnieku godasardzes atjaunošanu Bruņotajos spēkos un bagātīgi iztukšoja aizsardzībai paredzēto kasi, ceļot sporta bāzes, izdarot apšaubāmus iepirkumus. Šodien situācija ir ārkārtīgi mainījusies un formāli neviens politiķis neuzdrīkstas attiekties pret drošības lietām ar gariem zobiem. Aizsardzības spējas jākāpina, militārais budžets prioritāri jāpiepilda ar finansēm. Acīmredzot vēl ilgi vajadzēs nest mūsu dzelzs krustu, dzīvošanu blakus agresīvam kaimiņam. Krievijas TV kanāli ir militārisma propagandas piesātināti, mūsu virzienā tiekot veidotas jaunas divīzijas, pierobežā rīko mācības.
Un ko pastāvīgi lasām no Rietumu sabiedrotajiem? Ka Baltijas valstis būs grūti aizstāvēt. No ASV dzirdam, ka pasaules lielvaras priekšgalā var nonākt misters Tramps, kurš uzskata NATO par novecojušu struktūru, un amerikāņiem nevajag visur mesties pretī lodēm.
Tas nozīmē, ka pret pārspēku pirmām kārtām jāturas pašiem, cerot, ka angļi un amerikāņi palīdzēs īstā brīdī. Tamdēļ Lietuvā atjaunots iesaukums dienestā, bet Igaunijā to nav dzīrušies pārtraukt. Tas nozīmē lielu skaitu vajadzīgā stundā mobilizējamu apmācītu rezervistu, kas savukārt ļauj pademonstrēt muskuļus, sak, savu zemi aizstāvēsim cieti un nelokāmi, nevis stāvēsim kā sālsstabi, nezinot, ko iesākt, kad gaiss sāk ost pēc pulvera.
Mūsu politiskās un militārās personas mierina, ka atradīs pretlīdzekļus konfrontācijā, pie ieročiem būšot profesionāli vīri, kur viens kaujas laukā augstas sagatavotības dēļ atsver desmitu obligāto dienestu izgājušos. Par to, ka karavīri izpildīs pienākumu, jāšaubās nebūtu, bet viņu vienkārši ir maz. Kaut gan Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece vedina apspriest, cik lietderīgi atjaunot iesaukumu, ģenerāļu un pulkvežu vēlme ir šādas runas neuzkarsēt, bet atstāt aukstas. Problēmu arvien iebāž šaurā kastē – nav infrastruktūras, nav finansējuma. Tomēr Mūrniece Lietuvā uzzinājusi vietējo pārliecību, ka obligātais dienests ieviests pareizi. Te ierodas militāreksperti, kuri arī norāda uz Latviju kā “vājo vietu” starp Baltijas valstīm ar atpalicību bruņojuma, ekipējuma apgādē. Protams, pārkārtojoties atpakaļ uz karaklausību, armijniekiem būs jālauza galva, kā armiju paēdināt ar dūmudesām, kur pirkt jaunkareivjiem zābakus un gādāt efektīvākus ieročus par pistongām. Tas nebūs naudas ietaupīšanas pasākums. Bet tad aizsardzības vadītājiem jādod pārliecinošas atbildes, ka obligāta dienēšana tiešām nav vajadzīga, un iztikšana ar pašreizējo skaitlisko sastāvu karavīri + zemessardze ir atbildīgs lēmums un pierādāma pozīcija. Ka aprēķini rāda – kas Lietuvā bijis iespējams, Latvijā ir pilnīgi neiespējami niecīgu naudas līdzekļu, varbūt arī politiskās gribas trūkuma dēļ. Mūs, civilistus, vēl vairāk iedrošinātu, ja tiktu pievienots viedoklis, ka NATO štābos domā tāpat kā mūsējos un rekomendē krasi nepalielināt esošo bruņoto spēku. Visgarām krievu robežām apkārtējās valstīs militārais dienests tomēr ir.
