Medniekstāsts. “Mūsu pusē cūku vairs nav…” 0
“Nē, mūsu pusē cūku vairs nav. Vismaz sen nav manītas,” teica mans sarunu biedrs. Ja nav, tad nav. Galu galā, vietējie iezemieši jau zina labāk, lai gan pagājušās vasaras nogalē piebarošanas lauciņu tiku manījusi ne vien izbradātu, bet šur tur arī izrakņātu. Kā arī brutāli sveicieni un laba vēlējumi dārzā starp dažiem nabaga palikušajiem kartupeļiem liecināja par rukšu aktivitāti, tomēr medībās no tiem jau labu laiku ne miņas. Drīz vien pienāca ziņa no kaimiņa par svaigiem rakumiem tepat, pavisam netālu, un ar humoru izteikta frāze “Gaidi, gaidi! Tūlīt pie tevis arī atnāks!”
Nu, nu… Sēnes un zīles šogad ij uz ceļiem rāpodams neatradīsi, kartupeļu lauks jau kur tas laiks kā novākts, tāpēc principā mežacūkas gaidāmo viesu sarakstā vairs neplānoju ieviest. Lai nu kā, dažas dienas vēlāk šī īsā un šķietami nenozīmīgā saruna jau bija aizmirsta, turklāt savus liktenīgos rukšus es tā arī nebiju sagaidījusi, tāpēc lieka šķita arī vajadzība uztraukties, ka pāris prombūtnes dienu laikā kaut kas radikāli varētu mainīties. Bet, kā jau tautā runā, kamēr runcis ciemā, peles pa galdu danco.
Atgriežoties jau no attāluma pavērās visai traģikomisks skats – traktorista kļūme aprēķinos, metāla detektoru darba lauks vai kas cits? Laukums ap malkas šķūnīti desmit metru rādiusā burtiski uzarts, pļavā pie ugunskura vietas parodija par tēmu šeit bija zāle, pacilātas puķu dobes un izmisīgi centieni zem ozoliem tomēr kaut ko atrast. Laikam jau neatrada vis, ja jau pagalmā bija jānāk. Vēlāk, apstaigājot mežmalu, sāls laizītavas vietā atradu vien dubļainu bedri, jāsaka – gods godam izraktu, tikmēr pats laizītavas stabs, nedaudz zobu apskādēts, tomēr glīti un kulturāli noguldīts blakus bedrei.
Te tev nu bija cūkas, kuru vairs nav. Bet laikam jau tā tas mēdz notikt mūždien – sagaidīt izdodas tikai un vienīgi to, ko vairs pat neceri it nemaz.
Vairāk lasiet žurnālā “Medības”
