“Mūsu puiši pārgāja Maskavas ziņotāju pusē” – Daumants Znatnajs par čeku un sportu PSRS 7
Ceturtdien bijušajā Valsts drošības komitejas (VDK) ēkā jeb tā dēvētajā stūra mājā ar interesantu lekciju uzstājās Daumants Znatnajs, kurš no 1980. līdz 1990. gadam vadīja LPSR Fiziskās kultūras un sporta komiteju, pastāstot par sporta un čekas attiecību aizkulisēm.
“Ir apzināts, ka no 1940. līdz 1957. gadam represijas tika vērstas pret 113 sporta cilvēkiem, lai gan īstais skaitlis ir virs 200. Sistēma šausmīga – par to, ka biji sporta cilvēks, tevi izsūtīja, apcietināja vai nomušīja. 87 no tiem bija vienkārši sportisti, kas aizstāvēja Latvijas godu. Neko nepaskaidroja, vienkārši savāca – tu esi valsts ienaidnieks,” teica Daumants Znatnajs.
Nereti teicami sportisti pēc karjeras beigām sāk darbu valsts amatpersonu apsardzes dienestos, arī pirmās neatkarības laikā bija šāda prakse. Piemēram, Baltijas labākais sprinteris Jānis Ķīvītis rūpējās par Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa drošību, par ko, ienākot krieviem, tika tiesāts un 1942. gadā izsūtījumā mira.
“Kontrole bija pilnīga, čekas acis bija visur un vienmēr – gan caur darbiniekiem, ziņotājiem, stukačiem,” atgādināja Znatnajs.
“Es saņēmu lēmumus no augšas, un tie bija jāpilda – jādomā, kā realizēt. Bieži vien rakstot dokumentus bija jāatsaucas, ka pildot tādu un tādu rīkojumu darīsim to un to. Piemēram, Rīgas Sporta pili izdevās uzcelt pateicoties Ļeņina simtajai dzimšanas dienai. Viktors Tihonovs teica – vajag, vajag. Bet toreiz nedrīkstēja celt. Iedomājāmies, ka tuvojas šāds datums, teicām, ka halli veltīsim Ļeņinam – jā, celiet. Tādu gadījumu bija diezgan daudz, arī sportistiem sagādājām dzīvokļus un mašīnas.”
Lai tiktu uz ārzemēm, vajadzēja īpašas atļaujas – dokumenti tika kārtoti pilnīgi visiem. Bija arī tā saucamie ņevijezdnije, bet Znatnajs nevarēja atcerēties, ka viņa laikā būtu kāds patiešām augstas klases sportists, kurš nevarēja izbraukt, piemēram, radinieku darbības dēļ. “Galvenais bija, lai atbrauktu atpakaļ, to man vajadzēja garantēt. Desmit gadu laikā neatgriezās tikai džudo starptautiskās kategorijas tiesnesis Dzintars Rudzītis. Parasti par katru mazāko misēkli bija jāatskaitās, bet kā pa brīnumu man neviens neko par viņu nejautāja. Pieļauju, ka palika kā rezidents, dzirdēju, ka Anglijā tiesāja sacensības.” Komitejas kadru daļā vietnieks esot bijis VDK virsnieks, kurš visu ziņoja saviem priekšniekiem.
“Kad sāku vadīt komiteju, VDK priekšnieks bija Avdjukevičs. Kad piezvanīju, ka kaut ko vajag, viņš – tāds ir komisijas lēmums. Pēc trim dienām man no partijas pateica – mēs tevi ielikām šajā amatā, mēs arī noņemsim. Nejaucies drošības komitejas lietās, punkts. Vēlākais VDK vadītājs Boriss Pugo bija demokrātiskāks, es piezvanīju, ka ir kāda lieta, viņš nekad pa telefonu konkrēti neatbildēja – tiksimies tur un tur. Pēc tam sapratu, ka paši baidījās no savas sistēmas. Mums bija laba sadarbība, viņš arī saprata, ka medaļas vajag.”
“Katrā komandā, kas brauca uz ārzemēm, bija drošībnieks – parasti delegācijas vadītāja vietnieks. It kā neitrāls cilvēks, bet pēc tam VDK ziņoja – tas aizvedis ikrus uz ārzemēm, pārdevis šņabi, ticies ar to. Nekas šausmīgs, bet juridiski – pārkāpums.” Arī par katru ārzemju delegāciju, kas ieradās Latvijā, bija jādabū atļauja no VDK, turklāt atsevišķi – ja ar to plānots izbraukt ārpus Rīgas.
“Ne viss tika pateikts uzreiz, bet pienāca reize, kad tas uzpeldēja. Piemēram, 1986. gadā sākās ķīviņš starp Jāni Ķipuru un Rolandu Upatnieku, diemžēl arī mūsu zēni rīkojās ne sevišķi zolīdi un pārgāja Maskavas ziņotāju pusē. Tāda bija dzīve. Biju atbildīgs par PSRS bobsleja komandu, saņēmām lielu naudu – katru gadu gandrīz miljonu. Kad sākās strīds, no Maskavas prasīja mums skaidrojumu, arī VDK ziņoja. Redz, kas sarakstīts (oriģinālais dokuments krievu valodā) – ka Ķipurs un Poikāns naktī bijuši restorānā; Vinterbergā maskavieši apzagās; dakteri apkalpojuši ārzemju komandas un saņēmuši par to naudu. Upatnieks ar Jegorovu piesavinoties naudu; Upatnieks atvedis (no ārzemēm) elektrisko plīti, videomagnetofonu, boileri dāčai. Kad vajadzēja tikt ar Upatnieku galā, tad diemžēl kāds kaut ko bija pastāstījis. Tas pierāda, ka VDK informācija bija pilnīga, neko nevarēja noslēpt, jautājums tikai, cik ilgi viņi par to nerunāja,” uzsvēra Znatnajs.
“1984. gadā mūs izsauca uz Maskavu – Nacionālās Olimpiskās komitejas plēnumu, kas notika pilnā zālē, 300 cilvēki. Zinātnieki, profesori, kosmonauti, mākslinieki – PSRS elite. Pēkšņi paziņo – aicinām sportistiem pieņemt lēmumu nestartēt Losandželosas olimpiskajās spēlēs. Kādi pieci sportisti karsti aizstāvēja šo ideju. Partijai vajadzēja, lai sportisti to izsaka, bet pēc tam uzzinājām, ka CK lēmums pieņemts jau pirms divām dienām. Nebija jēgas runāt pretī – panāktu vienīgi to, ka tiktu izslēgts no izlases.”
“1988. gadā, kad notika Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošana, tiku izsaukts uz Maskavu. Jutu, ka būs smaga saruna, tāpēc visu nakti rakstīju runu – sapratu, ka būs jāatbild par katru vārdu. Pēc tam mani divas stundas lamāja – kā jūs tā varat, Padomju cilvēks! Domāju, ka tā arī viss beigsies, bet plēnuma beigās: Znatnajs kļūdās, taču viņā jāieklausās.”
Daumanta Znatnaja lekcijā izskanēja daudzas interesantas epizodes, tostarp par to, kā viņš Kalgari olimpiskajās spēlēs 1988. gadā rakstīja protestu pēc Jāņa Ķipura trešā brauciena divniekos. Latvietis gāja uz zeltu, pēc diviem braucieniem bija pirmais, taču trešajā tāpat kā vairākas citas ekipāžas uzrādīja sliktu rezultātu. Ķipurs lamājies, ka trasē esot smiltis, taču – vai tiešām? Pēc Znatnaja iesniegtā protesta tika apturētas olimpiskās sacensības! Pēc pusotras stundas apspriedes tas tika atzīts par pamatotu, sacensības pārceltas uz nākamo dienu un Ķipurs izcīnīja pirmo vietu.
