Atis Klimovičs: Padomju okupācijas varas iedēstītā sēkla nav tik viegli izravējama 6
Aizvien retāk nākas dzirdēt, ka padomju okupācijas gados Latvijā esam dzīvojuši labāk nekā tagad. Turklāt ar katru jaunu gadu pieaug to cilvēku skaits, kas neko no tā nav pieredzējuši un par šo laiku zina visai maz. Turklāt arī samazinās sociālistisko iekārtu “izbaudījušo” īpatsvars.
Vēl gan tālu līdz brīdim, kad šo “laimi” redzējušo vairs nebūs, taču tas nenozīmē, ka laiku pa laikam relatīvi neseno vēsturi nevajadzētu pārspriest gan personiski, gan profesionāļu līmenī. Minētais vēstures periods tomēr aptvēris, no viena cilvēka pozīcijām raugoties, ievērojamu laiku – veselus 46 gadus – un ir atstājis tādu mantojumu, kas vēl ilgi neļaus pietiekami brīvi uzelpot. Taisnību sakot, atgūstot valsts neatkarību pirms 28 gadiem, par daudzām lietām domājām optimistiskāk.
Tagad redzams, ka padomju okupācijas varas iedēstītā sēkla nav tik viegli izravējama un cīņā ar to arī var aiziet vesels pusgadsimts.
Gandrīz ikkatrs, kam lauki nav svešs jēdziens, labi zina, kādu ļaužu kontingents ir bieži sastopams pie mazajiem provinces veikaliņiem. Īsti nabadziņi gan valodas, gan apģērba ziņā, bez pietiekamiem iztikas līdzekļiem un darba, pēc kura šie cilvēki nemaz arī nelūko.
Negribētos vienkāršot lietas un cilvēku likteņgaitas, tomēr šķiet, ka šādai “Kolka Cool” ainai viscaur Latvijā ir tiešs sakars ar padomju gados pastāvējušo dzīves bezcerību un propagandēto viltus vienlīdzību.
Te vietā šī raksta autora pieredzētais vienā no Rēzeknes rajona padomju saimniecībām 1981. gadā. Agrs rīts, kādas mājas.Balss no saimniecības vadības centra vienkāršā radio reproduktorā uzskaita, kuri saimniecības darbinieki kārtējo reizi nav ieradušies darbā. Viņu ir diezgan daudz, un ir skaidrs, ka tam ir tieša saistība ar plaši izplatīto dzeršanas netikumu. Nobeigumā stingri tiek paziņots, cik kavējumu uzkrāti iepriekšējā mēneša laikā.
Daļai vietējo no dzirdētā ne silts, ne auksts. Uzzinot, kurā mājā norūgusi grādīgā dzira, viņi no rīta dodas turpu…
Stāstos par padomju īstenību, kāda šeit valdījusi, ar interesi labprāt klausās Somijas iedzīvotāji, tur šobrīd iznākuši vairāki atzīti latviešu literatūras darbi – Vizmas Belševicas “Bille”, Māras Zālītes “Pieci pirksti” un citi. Vai somiem pa spēkam aptvert šādu reiz pastāvējušo realitāti no Rēzeknes rajona, grūti teikt.
Tomēr daudzveidīgā informācija par pieredzēto no Baltijas jūras otra krasta somus neapšaubāmi bagātina. Tas ir mūsu – latviešu, igauņu un lietuviešu – pienesums, domājot par demokrātijas likteni ilgtermiņā. Tā ir mūsu pieredze, ko nevajadzētu novērtēt par zemu.
Kā nesenās vizītes laikā Rīgā teicis Zviedrijas parlamenta vadītājs, demokrātijas nosargāšana ir neatslābstošs darbs, kas veicams katrai paaudzei. Tieši domājot par demokrātiju plašākā reģionālā Baltijas jūras valstu līmenī, īpaši totalitāra režīma okupācijā pieredzētais var sniegt daudz vērtīgas vielas pārdomām. Un vēlēšanos darīt, cik vien iespējams, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Kā nesen man teica kāda izglītota jau vairāk nekā desmit gadus Somijā nodzīvojusi latviete, raugoties uz abām valstīm, var skaidri pamanīt lielo postu, ko Latvijai nodarījusi padomju okupācija.
