– Stulbums? Ļaunprātība? Smalks aprēķins? Šķēle reiz teica, ka vadošos amatos esot jāieceļ lielākie kretīni. Vai tas joprojām ir spēkā? 26
– Lielākā problēma ir smagais un neefektīvais ierēdņu aparāts. Divdesmit gadus valsts pārvaldes mašīna ir eļļojusi savus neskaitāmos zobratiņus, kas bieži vien griežas sevis pašu, nevis valsts labā. Kā lai citādi izskaidro faktu, ka vienā iestādē sašmucējušies ierēdņi tiek nevis atlaisti, bet “aizrotēti” uz citu iestādi, kur turpina “griezties”. Šādā situācija ir labi, ka var norādīt uz kaimiņu baltiešu pieredzi. Kāpēc tur var ātrāk, lētāk un vairāk? Nesen Valsts prezidents atzinās – viņam ir kauns, ka Igaunijā budžeta ienākumi ir lielāki nekā Latvijā. Tas motivē pārmaiņām. Ceru, ka beidzot tās sāksies. Cilvēki brauc prom, jo netic, ka varētu kas mainīties.
– Arī padomju laikā daudzi neticēja pārmaiņu iespējai. Tomēr tās notika. Tagad daudzi ir aizmirsuši, ka nevis ar radošo plēnumu un ne ar barikādēm sākās atmoda, bet gan ar Gunāru Astru un Helsinku grupu. Vai tas varētu būt nākamās filmas temats?
– Ļoti laba doma. Tādā filmā varētu izcelt tieši 1987. gada 14. jūniju. Vēsturiska diena, viena no svarīgākajām, tā iezīmēja PSRS sabrukuma sākumu. Berlīnes mūris un Leipcigas notikumi bija pēc tam. Ne velti Rolands Silaraups, kas todien gāja pirmajā rindā, vēlāk tika aicināts uz pieņemšanu Baltajā namā. Tā bija patiešām nozīmīga lieta, joprojām līdz galam nenovērtēta. Pēc tam visu pārņēma Tautas fronte, taču Astras, Ziemeļa, Rožkalna un citu brīvības cīnītāju, kā arī Helsinku grupas ieguldījumu noteikti vajadzētu uzsvērt. Nākamgad būs apaļa gadadiena 1987. gada notikumiem.
– Pirms astoņiem gadiem teici, ka filmas dēļ tev neesot laika personiskajai dzīvei. Kā ir tagad?
– Tagad ir sieva Evita un divi bērni, Oskars un Kārlis, sešus un piecus gadus veci.
– Kur tu, kas dzīves lielāko daļu pavadi pie grāmatām un datora, iepazinies ar Evitu?
– Tur arī iepazinos – internetā. (Smejas.) Agrāk ļaudis sapazinās zaļumballēs, tagad – arvien biežāk tīmeklī. Un tas, manuprāt, nav slikti. Sarakstoties vari tuvāk iepazīt cilvēku. Dejošana seko pēc tam.
– Ko tas ir mainījis tavā dzīvē?
– Kopš ir ģimene un bērni, brīvā laika ir mazāk, taču prieka un kustību – gluži noteikti vairāk. Kad dzīvoju viens, lielākoties mājā valdīja klusums. Piezvanīju kolēģim un biju šokā no jezgas un trokšņa, kas skanēja fonā. Nu es to saprotu. Bērni rotaļājas un plēšas kā savulaik mēs ar brāli. Atceros bērnību, tikai tagad esmu tēva lomā, un man šis process ir jākontrolē.
– Reiz man stāstīji, kā tēvs tevi jau no mazotnes pie darba ir radinājis.
– Jā, mums ar brāli katru sestdienu bija jādežurē: pārmaiņus jāizmazgā cukurtrauks, jāiznes spainis, jānospodrina virtuvē un vannas istabā krāni, jāizsūc paklājs.
– Kā audzini savus puikas?
– Arī cenšos neizlaist, mācu lasīt. Tas ir svarīgi. Tiem, kas spēs lasīt grāmatas, dzīve būs daudz interesantāka. Tas ir svarīgi. Kad es augu, nebija interneta, nebija mobilo telefonu. Ja vēl mājās nebija televizora, labākais, ko varēja darīt, bija grāmatu lasīšana. Un vēl tolaik bija klusums. Tagad telefons kabatā var iezvanīties jebkurā brīdī. Bērniem visapkārt ir ekrāni, taustiņi, planšetes, telefoni… Modernās tehnoloģijas ir svarīgas, taču vēl svarīgāka ir spēja saglabāt līdzsvaru. Tāpēc bērni ir gudri jāievirza.
– Ko darāt kopā?
– Lasām pasakas, mācāmies braukt ar divriteni, spēlējam bumbu. Mums Juglā pie mājas ir sporta laukums, lieliska iespēja izskrieties un izvingroties. Brīnos, ka no mūsu lielā daudzdzīvokļu nama uz sporta laukumu nāk tikai retais.
– Laikam visi pie ekrāniem. Taviem puikām jau ir mobilie telefoni?
– Nē. Viņi arī pie datora vēl neiet. Radinu pie lasīšanas. Pagaidām puikām tomēr labāk patīk skatīties multenes, taču ar laiku, domāju, ielasīsies.
– Kas tevi iepriecina? Kas vieš cerību?
– Ģimene iepriecina. Un tas, ka Latvijā kopš 2014. gada piedzimst vairāk latviešu nekā nomirst. Mūsu tautai pa ilgiem gadiem beidzot atkal ir pozitīvs dabiskais pieaugums. Cerību vieš tas, ka tauta kopumā, manuprāt, ir veselīgi noskaņota un adekvāti uztver lietas. Rietumeiropā tā nav. Dažbrīd šķiet, ka tur tiek īstenota pašnāvnieciska politika, kas ar laiku iznīcinās sabiedrību, taču viņi paši to pat nenojauš. Kā Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas parlamentārajā asamblejā bieži tiekos ar Ziemeļvalstu un Baltijas partneriem. Brīnos par zviedru kolēģiem – agrāk mūsu viedokļi saskanēja gandrīz ikvienā jautājumā, pēdējā laikā tie krasi atšķiras, īpaši, ja spriests tiek par migrācijas problēmām. Tā, kā runā zviedru sociāldemokrāti, Latvijā nerunā neviens, pat “Vienotība” ne. Tas liecina, ka Latvijā kopumā esam gudrāki, uz pareizāka ceļa. Protams, ir jau arī mums daudz kas uzlabojams, tomēr tautai kopumā piemīt spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts. Latvieši allaž ir krustcelēs starp lielvarām, tomēr vairāk nekā tūkstoš gadus mēs te esam, runājam savu valodu, nepakļaujamies. Tauta pauž savu gribu. Tas iepriecina. Un tas arī vieš cerību.
