– Vai 9. maijs, pēc kura puse Eiropas nonāca slepkavnieciska režīma varā, patiešām būtu svinama diena? Profesionālie cilvēku šāvēji no NKVD taču turpināja savu darbu arī pēc 1945. gada 9. maija. Un mūsu tautas vēsturē lielākā deportācija arī notika pēc tā. 26
– Kas nu kuram svinams. Bet es saprotu, kāpēc krievi Latvijā svin 9. maiju: ja nebūtu 9. maija, nebūtu te ne Ušakova, ne visu to svinētāju. Pirms okupācijas Latvijā bija astoņi līdz desmit procenti krievu.
– Turklāt tie bija valstij lojāli pilsoņi.
– Tieši tā! Ušakovs agrāk svinēja arī 13. oktobri – dienu, kad 1944. gadā sarkanie “atbrīvoja” Rīgu. Gadu vēlāk, 1945. gada 13. oktobrī, Rīgā viesojās kāds britu diplomāts. Arhīvā lasīju viņa ziņojumu Londonai: cilvēki nesvin šo datumu, krievu režīmu uztver kā okupāciju, ir nomākti. Tāda toreiz bija rīdzinieku reakcija. Taču mani nodarbina cits jautājums: ko šie cilvēki pie pieminekļa domā par to, ka latvieši, kurus it kā “atbrīvoja”, turp neiet? Vai viņus tas nesatrauc? Un ko īsti svin Ušakovs? Kolimas uzvaru pār Buhenvaldi? Viens cilvēkēdāju režīms nomainīja citu. Aiz cieņas pret valsts pamatnāciju vajadzētu atbilstoši uzvesties, nevis rīkot izaicinošus balagānus pašā Rīgas centrā.
– Maskavā militārajā parādē maršē jaunkundzes īsos svārciņos un blūzītēs, kas noklātas ar ordeņiem, it kā viņas Berlīni būtu ieņēmušas. Neīstas uniformas, neīsti ordeņi. Dienu, kad jāgodina kritušie un izdzīvojušie, pārvērš par karnevālu.
– Un cik tad to izdzīvojušo vairs ir palicis? Maz, pavisam maz. Veterānu kā tādu vairs gandrīz nav, vairums to, kas Rīgā pie pieminekļa dižojas, ir okupācijas karaspēka virsnieki un viņu atvases. Taču, kad Putins kritīs no varas troņa, arī šeit visa bravūra noplaks. Tādā veidā, kā Putina režīms darbojas, tas nevar ilgi turpināties.
– Tomēr ir vēl vien jautājums. 1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm bija ne tikai latvieši. Un arī starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, bija ne tikai latvieši. Tāpēc es strikti nodalu krievus no “homo sovjetikus”, Bulgakovu no šarikoviem – no tiem, kas dievina Putinu, skumst pēc PSRS un ir pārliecināti, ka “krievi Latvijā tiek diskriminēti”.
– Jā, bija arī tādi krievi. Taču tas ir mīts, ka krievvalodīgo iebraucēju vairums atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju. Vēsturnieki un pētnieki, arī krievu pētnieki, kas nodarbojas ar šo tematu, ir nonākuši pie secinājuma, ka neatbalstīja vis. Līdz ar to teikt, ka sākumā viss bijis lieliski, bet pēc tam ļaunā Latvija šurp sabraukušos krievus piekrāpusi, tāpēc viņi tādi īgni un apvainojušies, nav korekti. Tādi viņi bija arī 1991. gadā. Viņi jau tolaik gribēja, lai krievu valodai te būtu otras valsts valodas statuss. Turklāt atcerēsimies 1991. gada “Daugavpils iniciatīvu”, kas aicināja uz dažu reģionu autonomiju. Pamatu īpašam optimismam par tā sauktajiem “mūsu krieviem” neredzu. Protams, ir tādi, bet viņu nav vairums. Kur bija Latvijas krievu inteliģence, kad šurp atbrauca Valērija Novodvorska, lai nosodītu 9. maija orģijas pie pieminekļa?
