Šnore: Mūsu pieredzei ar migrantiem jāattur Eiropa no pašnāvības 26
Sapnis, kas pārvērtās murgā, – tā filmas “Padomju stāsts” pieteikumā tās autors EDVĪNS ŠNORE raksturo čekistu režīmu. Nule ir nākusi klajā viņa otra filma “Nezināmais karš. Baltijas pretošanās”, kas turpina iesākto, šoreiz atklājot savulaik noklusētas un vēlāk rūpīgi slēptas vēstures lappuses par nacionālo partizānu cīņu pret murgu. Mūsu saruna par to, kāpēc vēstures mācības nedrīkst aizmirst. Un arī par to, kas dod spēku un vieš cerību.
– Tava jaunā filma ir daudz klusāka un vienkāršāka par iepriekšējo, taču tikpat dziļa un nopietna. Tā aizpilda vēl vienu balto plankumu mūsu vēsturiskajā atmiņā. Arī šī filma ir angļu valodā. Kāpēc?
– Abas manas filmas ir domātas pa lielākai daļai Rietumu skatītājiem, kas gandrīz neko nezina par Baltijas valstīm un to, kas te notika pirms un pēc Otrā pasaules kara. Man bija svarīgi parādīt pasaulei, ka mēs pretojāmies, ka Baltijas tautas nevis padevīgā nolemtībā pieņēma okupāciju, samierinājās ar to un ļāvās lēnai iznīcībai, bet pirmos desmit gadus ar ieročiem rokās aktīvi pretojās, un šī pretošanās bija nozīmīga visas Eiropas kontekstā. Ir dzirdēts par franču pretošanās kustību, par baltkrievu partizāniem, taču mums arī ir ar ko lepoties un ko stāstīt savai jaunatnei.
– Edvards Lūkass, ietekmīgā britu nedēļas laikraksta “The Economist” vecākais redaktors, tavu jauno filmu ir jau ieteicis saviem sekotājiem sociālajos tīklos “Facebook” un “Twitter”. Vai esi domājis, kā filma varētu tikt izplatīta Rietumos un Latvijā?
– Filmas galvenie atbalstītāji bija “Daugavas vanagi”, pārsvarā ziedotāji no ārvalstīm. Domājam filmu izplatīt elektroniski vietnēs “amazon.com” un “iTunes”. Ar laiku ceram laist klajā DVD, ko varētu dāvināt Latvijas skolām.
– Pēc “Padomju stāsta” Maskavā tevi simboliski pakāra un sadedzināja. Tāds publisks vudu rituāls tika noturēts. Kā ir pēc šīs filmas?
– Pēc šīs dedzinājuši vēl nav. Varbūt tādēļ, ka filmai pagaidām vēl nav bijusi liela publicitāte.
– Toreiz viņi kāra un dedzināja, filmu vēl neredzējuši. Daudzi no pūļa pat nezināja, ka tā ir filma, nevis grāmata.
– Toreiz bija citādi. Pirmizrāde notika Eiropas Parlamentā, kur bija aicināti arī žurnālisti. No Krievijas ieradās divas televīzijas grupas, sacēla ažiotāžu, kam sekoja histēriska reakcija Maskavā. Kremlis baidās no ikviena, kas atmasko staļinisma baisos noziegumus, jo tas apdraud Putina izdomāto nacionālo ideju. Taču pēc tās kāršanas un dedzināšanas Edvards Lūkass uzrakstīja recenziju, kas tika publicēta “The Economist”. Un tad jau filma aizgāja pa visu pasauli. Tagad Kremļa mediji ir gudrāki, paši mani nereklamē. Un arī laiki ir mainījušies, Rietumos ir dziļāka izpratne par procesiem Krievijā. Pirmā filma bija par komunisma asiņaino būtību, man bija svarīgi atklāt acīmredzamas paralēles starp nacismu un komunismu, par ko Rietumos zināja maz. Patlaban ir mainījies informatīvais fons. Pirmkārt, Kremlis jau ir pieradis, ka top filmas un grāmatas, kas atmasko čekistu režīmu, otrkārt, viņiem tagad problēmu pietiek arī bez manis – Ukraina, Sīrija, sankcijas. Ar ko pēdējos septiņdesmit gados Krievija var lepoties? Ne ar ko!
– Paši krievi ironizē: Krievijas galvenais sasniegums Putina sešpadsmit valdīšanas gadu laikā ir uzvara Otrajā pasaules karā.
– (Smejas.) Un vēl naftas cena.
– Tagad ar to pagrūti, nokrita.
– Tāpēc paliek tikai Uzvaras svētki. Līdz 1965. gadam neviens 9. maiju nesvinēja, Brežņeva laikā to datumu izvilka saulītē. Jo nekā cita jau viņiem īsti nebija – miljoni izsūtīto, nomērdēto, noslepkavoto. Interesanti, ka visas apkārtējās valstis gan toreiz, gan tagad ir nevis draudzīgi kaimiņi, bet ienaidnieki. Varētu jautāt: kāpēc gan tik slikti cilvēki dzīvo Krievijai pa perimetru?
