Kā atpazīt melus 0
Patoloģisko melu noteikšana būtu jāatstāj speciālistu ziņā un aizdomu gadījumā svarīgi vērsties pēc kvalificētas palīdzības, jo bieži vien tie ir saistīti ar sarežģītiem psihes traucējumiem un nopietnām garīgās veselības diagnozēm. Savukārt parasto melu atpazīšanai nav vienotas receptes, jo nav tādas tipiskās melu uzvedības, nav neviena žesta, sejas izteiksmes, mīmikas, kas viennozīmīgi norādītu uz meliem. Var tikai rasties nojausma, ka izrādītās emocijas neatbilst tām, ko cilvēks izjūt. Katrā situācija var būt dažādi melošanas motīvi (iegūt priekšrocības, pasargāt otru, izvairīties no soda utt.) un cilvēkiem var būt dažādas melošanas izpausmes, tā kā katru var nodot kas cits.
Bieži vien informatīvajā telpā var lasīt par specifiskiem melu žestiem, neskatīšanos acīs vai līdzīgām lietām, taču vadošie melu pētnieki ir zinātniski pamatojuši, ka nav tāda žesta, acu vai kādas citas kustības, balss toņa, kas 100% nozīmētu melus. Lai atpazītu melošanu ir svarīgi pētīt gan cilvēka neverbālās izpausmes – žestus, mīmiku, mikro kustības, gan viņa runas veidu un saturu, gan šo divu lietu saistību, kā arī to, kā tas atšķiras no cilvēka ikdienas uzvedības, kad viņš nemelo. Ja būtu žestu un vārdu kombinācija, kas uzreiz atmaskotu melus, tad krāpšanai vairs nebūtu vietas uz zemeslodes.
Iespējamais melu kaitējums
Ja apmelojam kādu mērķtiecīgi, lai viņam sagādātu problēmas, tad noteikti varam nodarīt kaitējumu. Tāpat ilglaicīgi, mērķtiecīgi meli tuvajās attiecībās noteikti ir postoši. Taču to nevar teikt par „diplomātiskiem meliem”, kad mēs komunikācijā mīkstinām savus izteiksmes veidus un nesakām uzreiz visu, kas mums ir uz mēles. Pārāk liela atklātība bieži vien ir tikpat graujoša. Ne vienmēr mums atklāti jāpaziņo: „Tu šodien izskaties vienkārši drausmīgi!” vai „Tu man riebies”. Prast atklāties, bet saglabāt robežas ir svarīga un sarežģīta prasme.
Katrs melošanas gadījums ir individuāls un melošana nav vērtējama viennozīmīgi. Tā ir kā monēta ar divām pusēm – no vienas sargā, no otras sāpina. Piemēram, visi vecāki ik pa brīdim melo saviem bērniem, nestāstot bērniem nepiemērotas vai vecumam neatbilstošas lietas un tādā veidā pasargājot viņu psihi. Mēs varam neatklāt savus pārdzīvojumus citiem, vienkārši saglabājot personisko telpu. Dažkārt cilvēki ar melu palīdzību paņem pauzi, lai precīzāk un neaizskarošā veidā noformulētu attieksmi vai savas domas. Vardarbības upuris var samelot varmākam, lai glābtu savu dzīvību.
Tumšā melu puse saistās ar iekšējo konfliktu, kas parasti pavada ilgstošu melošanas procesu, un citu cilvēku vilšanās, atklājot melus. Mūsu psihe ir izveidojusies tādā veidā, ka tā tiecas uz harmoniju un nepretrunīgumu. Jebkuras pretrunas izraisa mūsos diskomfortu, tādēļ ilgstoša melošana ir stress mūsu organismam. Turklāt, problēmas var sagādāt „iebaroto leģendu” sīka atcerēšanās.
Cilvēki var neapzināties kādas emocionālas sāpes var izjust komunikācijas partneris, uzzinot par meliem. Cilvēki var neaizdomāties par vilšanās, nodevības un garīgo sāpju stiprumu. Viena no svarīgākam melu mazināšanas metodēm ir iemācīties būt empātiskam jeb saprast otra cilvēka jūtas. Tas var ļaut atturēties no nevajadzīgiem meliem. Turklāt labs, veselīgs pašvērtējums ļauj cilvēkiem nebaidīties no konfliktiem vai kritikas, palīdz būt atklātiem.
