Attaisnojamie jeb baltie meli 0
Jau Platons uzskatīja, ka ārsti un tiesneši pilsoņu interesēs drīkst brīvi interpretēt īstenību. Toties Kants domāja, ka subjektam nav tiesību samelot pat atbildot uz ļaundara jautājumu, vai mājās ir cilvēks, kuru nogalināt viņš ieradies. Melu pētnieks mūsdienās Pols Ekmans uzskata, ka meli ir tik dabiski, ka ietver gandrīz visas cilvēku darbības sfēras. Viņš nepiekrīt viedoklim, ka jānosoda jebkuri meli. Pieņēmums, ka nevienās cilvēku attiecībās nedrīkst būt meli, esot pārāk primitīvs.
No vispārcilvēciskā, morāles un filozofijas viedokļa varbūt arī runāt taisnību ir labāk, nekā melot, tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ka visās dzīves situācijās patiesības teikšana ir tā labākā izvēle. Vēl vairāk – ir pat tādas situācijas, kad sabiedrība atzīst – meli ir attaisnojami, jo rezultāts būs labāks un noderīgāks nekā tad, ja tiktu runāta tikai patiesība. Visbiežāk tās ir situācijas, kurās apdraudēta personas drošība vai pat dzīvība.
Piemēram, sarunās ar nolaupītājiem ir pieļaujami jebkādi meli, lai tikai atturētu no nolaupītā nonāvēšanas. Tāpat izmeklētājs drīkst samelot, lai aizdomās turamais nejauši izpļāpātu ko slēpjamu vai lidmašīnas piloti paziņot, ka viss ir kārtībā, lai gan radušās nopietnas problēmas pie nosēšanās. Ja piloti pateiktu taisnību, sāktos panika un tas novestu pie dramatiskām sekām.
Strīdīgāka ir situācija, kad ārsts nepaziņo slimniekam patieso diagnozi, jo domā, ka tad slimnieks zaudēs cerības un vairs necīnīsies par savu dzīvību, varbūt pat apsvērs pašnāvību. Tikpat labi var gadīties, ka tāda ziņa dotu slimniekam iespēju ielūkoties sevī, kaut ko mainīt, saņemties.
Patoloģiskie meli un Minhauzena sindroms
Īpašs melu veids ir tā saucamie patoloģiskie meli un Minhauzena sindroms. Par patoloģiskiem meliem visbiežāk sauc fantazēšanas procesus, kas pavada dažādas garīgās saslimšanas vai personības traucējumus. Tie var nebūt saistīti ar attiecību vai komunikācijas situāciju, sociālo spiedienu, bet ar cilvēka iekšējiem procesiem. Dažkārt tas var būt saistīts ar patoloģiskiem procesiem atmiņā, kad cilvēks tic tam, ka viņa stāstītais tiešām ir noticis. Vēl patoloģiskie meli var pavadīt atkarības, piemēram, alkoholismu. Par Minhauzena sindromu arī runā tajos gadījumos, kad cilvēkam ir novērojami psihiskie traucējumi, kas visbiežāk saistīti ar ķermeniskām saslimšanas izjūtām – cilvēki stāsta par fizisko saslimšanu simptomiem, izjūt tos, pat ja tie nav konstatējami ar analīžu vai kādu citu izmeklējumu palīdzību.
