Mūsu pienākums runāt nepatiesību. Par melu krāsām un nokrāsām 0
Pieaugušo melu iemesli un metodes
Meli ir ikdienas dzīves neatņemama un dabiska sastāvdaļa, ko mēs bieži vien pat nepamanām, pat ja vārds “meli” izraisa mums nepatīkamas emocijas. Kāpēc? Meļus taču mēdz dēvēt gan par cilvēkiem ar nepietiekamu morāles līmeni, gan divkošiem (jo saka – es varu samelot, lai kādu nesāpinātu, bet uz tiem, kas melo man, esmu ļoti dusmīga). Vai tas, kurš apgalvo, ka labprāt nemelotu, taču dzīve piespiež, to sakot arī melo vai tomēr nē? Vai pastāv labie un sliktie meli un citi melošanas aspekti?
Konsultē ārste-psihoterapeite Žanete Sebre un psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Ir veiktas ļoti daudzas aptaujas, lai noskaidrotu cilvēku paradumus melot. Daļa zinātnieku (piemēram, psihologs Roberts Feldmans no ASV) uzskata, ka mēs melojam vidēji trīs reizes desmit minūšu garā sarunā! Varētu šķist neiedomājami, bet jāņem vērā, ka pie meliem pieskaitāmi arī „nevainīgie pārspīlējumi”, tad šādi skaitļi vairs nešķiet neticami. Mēs varam melot apzināti vai arī nemaz nemanīt, ka to darām. Piemēram, katrs no mums ir teicis frāzes, kas tajā brīdī neatbilst patiesībai: “Viss ir OK”, “Esmu sastrēgumā”, “Es nedzirdēju tavu zvanu”, “Jau dodos mājup!”, “Tas nemaz tik dārgi nemaksāja”, “Es iedzēru pavisam nedaudz” un citas.
Mūsdienās melu fenomena pētniecībai pievērsies amerikāņu psihologs Pols Ekmans. Grāmatā “Melu psiholoģija” viņš melus raksturo kā darbību, kuras dēļ viens cilvēks apzināti maldina otru, iepriekš nebrīdinot par savu mērķi un bez iepriekš skaidri izteiktas maldināšanas upura vēlmes nezināt patiesību.
P. Ekmana nosauktās melu pamatmetodes ir:
- Noklusēšana – patiesas informācijas vai tās daļas noklusēšana. Noklusēt ir vieglāk nekā samelot atklāti, jo nekas pat nav jāsaka.
- Falsifikācija – melīgas informācijas uzdošana par patiesu.
- Savdabība metode ir patiesības pateikšana joka formā tā, ka klausītājs nenotic patiesībai. Piemērs – vīrs pamana, ka viņam ienākot istabā, sieva uzreiz pārtrauc telefona sarunu. “Ar ko tu tagad runāji?” – vaicā vīrs. “Kas tā par sievišķīgu ziņkārību? – skan atbilde izsmējīgā tonī. “Runāju ar mīļāko, ar ko gan citu!” Vīrs atbild ar kādu joku, jo tieši tā uztvēris sievas teikto.
Savukārt psihologs A. Sitņikovs izdalījis desmit galvenos melu iemeslus:
1. Nenodarīt ļaunumu citiem. Piemēram, neizpauž dzimtas noslēpumus.2. Aizsargāt tos, ko mīlam. Melis domā, ka otram cilvēkam patiesība būs nepatīkama, sāpīga, sagādās liekus satraukumus. Piemēram, dēls no armijas raksta, ka viņam klājas pavisam labi. Ko vecākiem dos ziņas, ka dēlam fiziski grūti izpildīt visas prasības? Neko, tikai satraukumu par situāciju, kuru viņi nekādi nevarēs ietekmēt.
3. Aizsargāt savu iekšējo pasauli. Melo, lai slēptu patiesās vēlmes, motīvus, mērķus, rīcību, ko citi varētu nesaprast vai nosodīt. Neviens cilvēks nevēlās būt atstumts un nepieņemts, tādēļ mūsu psihe izdomā dažādus aizsardzības mehānismus un meli ir viens no tiem.
4. Izvairīties no soda. Melus var uzskatīt par sava veida aizsardzības uzvedību, ko mēs lietojam, kad jūtamies apdraudēti. Jo mazvērtīgāki mēs jūtamies, jo lielāka iespēja parādīties meliem.
5. Gūt sev kādu labumu. Tukšus solījumus par kādu darbību nākotnē dod, lai tagadnē saņemtu kādu vēlamu lietu vai pakalpojumu.
6. Izlikties labākam. Noklusējot faktus, cilvēks grib saglabāt savu pozitīvo tēlu citu acīs, izvairīties no kritikas, negrib sīkāk skaidrot radušos situāciju.
7. Baudīt melošanas procesu. Piemēram, pārspīlējumus stāstos izmanto, lai piesaistītu klausītāju interesi, padarītu tos smieklīgākus vai citādi aizraujošus (makšķernieku stāsti). Tādi meli nekādu kaitējumu nenodara, gluži otrādi – izkrāso dzīvi.
8. Aizsargāt savas materiālās, garīgās intereses no negatīvām pārmaiņām. Tādi meli pauž patiesību par mums – piemēram, vēlmi saglabāt attiecības neatzīstoties savā sakarā ar citu. Pārdomājiet, vai pati ar savu izturēšanos neviļus neveicinājāt tāda priekšstata, ka meli ir labākā izeja, veidošanos.
9. Panākt taisnību.
10. Kautrība.
