Mūsu pašu prasmes, intereses un vājības 0
Žurnāli nāk un iet, “Praktiskais Latvietis” paliek un pirmais brīvvalstī 20. dzimšanas dienu svin. Mēs nelidināmies mākoņos, bet turamies pie zemes, pie praktiskām lietām, un tas ir mūsu spēks, kas ļāvis saglabāt pastāvīgu lasītāju interesi.
Mēs paši lielā mērā esam vienaudžu komanda, kuru vieno līdzīga dzīves pieredze un kopīgas vērtības, taču vienlaikus arī ļoti atšķirīgi, ar savām interesēm, prasmēm un pat vājībām. Vai gribat drusku tuvāk iepazīties?
Siltums
Kopš esmu apmeties uz pastāvīgu dzīvi Pierīgas mežā, nācies atsvaidzināt dažas zēnības prasmes. Īpaši mīļa man ir malkas sagāde – no priedes līdz pagalei. Par laimi, tās vajag tikai kamīna omulībai, tāpēc arī cirsma parasti nav lielāka par pāris kokiem, kam mežsardze Inguna dod savu svētību.
Zāģēšanā vēl nejūtos stiprs – allaž baidos nonest kādu mājas paksi, pārraut elektrības kabeli vai vismaz žogu izgāzt. Toties atzarošana un garināšana šādos apjomos dara patiesu prieku, ļaujot izvingrināt kaulus un izvēdināt smadzenes, jo mazais Partneris, saprotams, ir drusku efektīvāks par klasisko jaunības gadu divroci. Saldēdiens ir zaru dedzināšana: tikai tad, kad uguns aiziet un zaļās skujas sāk švirkstēt, nāk galvenā balva – dūmu skarbi rūgtenā smarža, kura vēl ilgi pakavējas apģērbā. Ar to konkurēt manās sajūtās spēj tikai svaigi pļautas, vīstošas zāles reibinošie aromāti…
Skaldīšana un nokraušana jau ir tehnisks process. Es nešaubos, ka izslavētie Fiskara cirvji ir ģeniāli, bet manējais, kas, šķiet, nāk vēl no pirmās brīvvalsts laikiem, ir nesalīdzināmi labāks – kāts tam ir tēva darināts un joprojām glabā viņa raupjo roku siltumu.
Egons Strautiņš
***
Mans paldies
Nu, nepatīk man fotokameras priekšā inscenēt kādas savas prasmes! Esmu dzimusi un augusi laukos, protu gan govi slaukt, gan pļaut ar izkapti (bet tikai ar tādu, kurai abi rokturi), gan vālot un grābt sienu ar… zirga grābekli, un, ja labi saņemtos, varētu arī aitu nocirpt (ar dzirklēm, nevis ar elektrisko cērpamo). Tādas senas lauku darbu prašanas, kas daudziem tagadējiem zemturiem šķiet gauži arhaiskas.
Mans sirdsdarbs joprojām saistīts ar zemi, kas mūsu lauku mājās tur, augstienē pie Madonas, ir trakoti mālaina, smaga un sazin kāpēc ar katru gadu paliek aizvien smagāka… Pavasaros kūdras un komposta maisi uzrāpjas arī Rīgas dzīvoklī, lai stiklotā lodžija ēkas dienvidu pusē pārvērstos par mazu siltumnīcu. Tur ik gadu izaudzēju dārzeņu un vasaras puķu dēstus, lai vēlāk, maijā, tos vestu uz saviem laukiem. Bet no turienes dārzniecībām – Madonas “Puķu sētas” un Bērzaunes “Alpu terasēm” – uz Rīgu brauc ziedošas balkona puķes, kas uz lodžijas ārējās septiņmetrīgās palodzes visu vasaru zied kā neprātīgas.
Šis fotouzņēmums kopā ar vīru un dēlu nav pirmā svaiguma, bet tapis aizpērn septembra vidū pie Bērzaunes baznīcas, kur vīra rados kādam skaistam pārim reģistrēja laulību. Tad vēl nezinājām, ka jau pēc pāris nedēļām Smiltenes kapos guldīsim citu radinieku – jaunu mūziķi, Nacionālā Simfoniskā orķestra trombonistu. Nenojautām, ka tieši pēc mēneša pati būšu slimnīcā uz operāciju galda, par mata tiesu no tā, ko negaidām un labāk vārdā nesaucam…
Tik sīks un nedrošs ir tas pavediens, kas tur pie dzīves. Tik daudz ko nepagūstam nokārtot un pasacīt. Kautrēdamies no šķietama patētiskuma, no skaļiem vārdiem, apslāpējam pat to pašu elementārāko – paldies! Tāpēc izmantošu šo izdevību (Dievs vien zina, vai cita vairs radīsies), lai pateiktos. Pirmām kārtām – ģimenei, īpaši vīram Arvīdam, kurš nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu ir mans gudrais, krietnais, uzticamais balsts.
Paldies darba devējiem par šiem divdesmit “Praktiskā Latvieša” gadiem! Paldies pieciem galvenajiem redaktoriem un visiem maniem kolēģiem, ar kuriem īsāku vai garāku laiku lemts būt vienās ilksīs. Tik dažādi raksturi, tik atšķirīgi darba stili un radošie rokraksti, tieši tāpēc – brīnišķīgi! Paldies mūsu konsultantiem un ārštata autoriem, kuru rakstus esmu centusies kopā vākt un spodrināt.
Ja Dievs dos, varbūt visi kopā sagaidīsim arī 1000. numuru. Tālu jau nav – pēc četriem gadiem…
Sarmīte Pumpure
***
Logs uz pasauli
Gaismas un gaišuma nekad nevar būt par daudz! Man mājās ir baltas sienas un logi bez aizkariem. Tie vispār ir lieki, jo pretī nav svešu logu, skatam paveras vien ainava, turklāt putekļiem mazāk iespēju patverties. Baltās sienas neapnīk un ir vislabākais fons bildēm un pārējam, kas mājokli dara omulīgu. Mīlu klasiskas vērtības, tostarp arī kartes, kas palīdz apgūt pasaules mainīgo kārtību. Jauki, ka izdomāti pat paliktņi ar kartēm, bet vienmēr man pa tvērienam ir “Jāņa sētas” izdotais Pasaules atlants. Kad to iegādājos, domāju, ka šķirstīšanai vajadzēs pulti, taču vīrs restaurēja šķūnī aizmirstu galdu, un tā radās vēl viens gaismas stūris brīvbrīžu nodarbēm.
Kopš strādāju “Praktiskajā Latvietī”, arī pati esmu kļuvusi praktiskāka. Un jūtos lepna, ka tur esmu, jo mūsu izdevums taču pirmām kārtām konsekventi uztur savas zemes saimnieka garu un nacionālu stāju.
Māra Grunte
***
Labākais starpbrīdis
Dokumentos nereti pat viens, it kā necils vārds var daudz ko izmainīt! Tāpēc žurnālistam, ikdienā gatavojot atbildes juridiskajos jautājumos, allaž ir jābūt divtik modram, lai neapmaldītos Latvijas likumu džungļos, kur mēdz apjukt pat profesionāļi. Kad smadzenes sāk kūpēt, ir jāietur pauze, jāpaņem garāks starpbrīdis, jo rīts, zināms, allaž ir gudrāks par vakaru.
Vienmēr var atlicināt laiku grāmatai, teātrim, kulinārijas eksperimentam vai garākai pastaigai gar jūras krastu. Man personīgi vislabāk tomēr izdodas atvilkt elpu tālākos ceļojumos. Jo vairāk redzi, jo vairāk gribas ieraudzīt, jo tālāk dodies, jo vēl tālāk gribas aizbraukt. Arī uz Āziju, Āfriku…
Ceļošana nudien ir manas narkotikas. Eiropā ir tik daudz vietu, kur vēlētos atgriezties. Pērnruden, piemēram, biju Krētā un Santorini salā. Skaisti! Bet visinteresantākais visur, kur esmu bijusi, ir sastaptie cilvēki. Starp citu, tāpat kā Latvijā. Ir jāprot tikai ieklausīties…
Ilze Korņeva
***
Zelta mirkļi
Viens no maniem mīļākajiem vaļaspriekiem jau deviņpadsmito gadu ir florbols. Tiesa, ziedu laiki sen pagājuši, bet izbaudu katru spēles mirkli, kad tieku laukumā gan Latvijas čempionāta augstākajā līgā kopā ar Irlava/Tukums jaunajām meitenēm, gan veterānu līgā ar Cielaviņu armiju. Laukumā aizmirstas ikdienas rūpes, ir tikai spēle – viss pārējais paliek aiz borta.
Otrs lielais vaļasprieks (reizēm iekšēja nepieciešamība) ir fotografēšana. Vislabāk patīk veidot aprakstus un reportāžas, kuras ievietoju sava profila albumā draugiem.lv.
Ir arī mazas, “Praktiskajam Latvietim” atbilstošas īslaicīgas aizraušanās. Pērn, piemēram, uzbetonēju palielu dārza baseinu – vasaras rezidenci saviem sarkanausu bruņurupučiem. Šādos darbos, protams, allaž asistē visi četri kaķi.
Tomēr visvērtīgākie ir tie zelta mirkļi, kurus vecvectēva celtajā mājā pavadu kopā ar mammu – savu vismīļāko cilvēciņu pasaulē. Un, ja vēl ciemos atbrauc pārējie radiņi un ģimene sanāk kopā, tad pilnai laimei vairs neko nevajag!
Zanda Birze
***
Kamēr dārzs atpūšas
Dārzs vēl zem sniega, tāpēc man atliek vairāk laika arī kam citam, ko vasaras steigā parasti nevaru atļauties. Bez ikdienišķajiem darbiņiem mājās (piemēram, trušu, suņa barošana), ik dienu cenšos pietiekami daudz laika pavadīt svaigā gaisā. Nevis, lai sportotu, bet vienkārši izietu pastaigā pa meža takām. Ir patīkami iziet mežā, kad tas ir apsnidzis, mirdz, un tīrajā sniegā ir redzami meža dzīvnieku pēdu nospiedumi. Fantastiski, ja pāri stigai pārskrien stirnas vai ar binokli varu novērot kādas putnu izdarības. Aizmirstas visi kreņķi. Tā klusumā baudu dabu, dzīvi.
Februārī, pirms dārza darbu sākšanas veltu laiku arī pārdomām – ko un kur griezt, sēt vai stādīt. Neparasts, šogad noskatīts jaunums, manuprāt, ir garenie sīpoli ar dzeltenu miziņu, ilgi glabājami, audzējami no sēklām. Derētu pamēģināt. Ar eksotiskajiem augiem vispār neaizraujos, jo tie visdrīzāk sagādās vilšanos. Pēdējos gados arvien vairāk cenšos uz lietām raudzīties kritiskāk un pirms kāda auga iegādes rūpīgi apsvērt tā lietderību dārzā.
Ilona Klovāne
***
Ar priekšautu
Arī brīvajā laikā es parasti uzlieku priekšautu un steidzos izmēģināt ko jaunu. Saldumi, kūkas un pašas ceptas maizītes ir topa augšgalā. Kur smeļos idejas? Neviena pavārgrāmata tā nespēj iedvesmot kā cits cilvēks – ar savu pieredzi un prasmēm. Ilgu laiku mums Iecavā bija kulinārijas fanu klubiņš, kur sanāca gan tās, kurām dikti patīk gatavot un ir iemaņas, gan meitenes, kurām to vēl nav, un kopā tapa visādi neparasti gardumi. Kas tās bija par fantastiskām pēcpusdienām!
Diezgan regulāri apmeklēju arī dažādas kulināru meistarklases. Piemēram, viņsvētdien iemācījos cept klasisko indiešu maizīti čapati. Izrādās, tas ir viegli, ja vien zina, – kā? Samaisa kviešu miltus ar rudzu klijām, pievieno nedaudz sāls un ūdeni, izmīca mīklu un noliek uz stundu atpūsties. Pēc tam sākas pats interesantākais. Mīklu sadala vienādos mazos gabaliņos, izrullē plānas ripiņas apakštasītes lielumā, uz pāris sekundēm apcep no abām pusēm uz pannas bez taukiem, lai paliek cietākas. Tad no cepeškrāns izņem paliktni, uz kā parasti liek tortes un kēksu formas, uzliek uz tā plācenīti un lēnām cep uz gāzes uguns. Plācenītis bez sodas un rauga piepūšas kā balons un kļūst gaiši brūns. Un kā tas garšo pie zupas! Ja vēl siltu apsmērē ar sviestiņu, vienkārši fantastiski!
Aija Geida
***
Latgaļu asinis
Par manu sirdslietu daudzi ir pārsteigti, taču savējie saprot un pieņem kā pašsaprotamu, jo tās droši vien ir manas karstās latgaļu asinis, kas arī šogad, sākot ar marta vidu, nedēļas nogalēs neļaus palikt mierā…
Esmu saslimusi ar “Formula 1”, jo man jau sen vairs nepietiek ar televizorā redzamo – vienu reizi katras sezonas laikā dodos skatīties sacensības klātienē. Emocionāli šāds brauciens ir gluži kā “satikt Mihaelu Šūmaheru un mirt”… Ar to pēdējo vēl nesteidzos, taču manā piezīmju bloknotā autogrāfu jau ir atstājis Rubenss Barikello, Niko Rosbergs, mazāk pazīstamais Romēns Grožāns un daži pasaules čempioni: Fernando Alonso, Džensons Batons un Sebastians Fetels pat divreiz – 2009. gadā un pērn.
Patiesa medusmaize pašai ir bijusi gan trases iemēģināšana Šūmahera kartinga un atpūtas centrā Kerpenā, gan pastaigas pa Maranello, kur atrodas “Ferrari” komandas privātā testu trase, rūpnīca un muzejs, gan dzimšanas dienas svinības “Formula 1” pilota Jarno Trulli vīna darītavā…
Šāds vaļasprieks prasa naudu un neko nedod pretī? Nav tiesa! Tas jau šķiļ enerģijas dzirkstis un motivē vairot zināšanas – mācīties valodas: itāļu, vācu, franču…
Valda Madalāne
***
Pasaule ritenī
Reklāmas reizēm mēdz būt paradoksālas, ačgārnas un pat kaitinošas – gluži kā ziemas spelgoņā uz ielas sastapts riteņbraucējs. Pirmā doma: nu kam gan tas ir vajadzīgs! Taču visbiežāk jau mērķi sasniedz abi! Reklāma kā informācijas avots, kurā pasmelties izskaitļojamu labumu. Riteņotājs – ar praktisku un veselīgu dzīvesveidu. Ir tik labi tagad justies nedaudz pārākam par autobusa pieturā salstošajiem un paša siltuma vilnī braši mīties tiem garām. Reklāmu veidošanu un riteņbraukšanu var salīdzināt ar nodarbēm, kurās notiek fantastiska komunikācija ar apkārtējo pasauli. Tevi daudzi pamana un atceras. Uz ielas visbiežāk pozitīvi noskaņoti cilvēki nāk klāt un vēlas parunāties, jo riteņbraukšana nojauc barjeras, kuras esam uzcēluši ap apkārtējiem.
Pašam prieks par ietaupīto sabiedriskajā transportā, līdzsvara izjūtu un reakciju uz brauktuves, možu garastāvokli un patīkamu fizisku nogurumu, un, galvenais, par jauniem domubiedriem, ar kuriem kopīgi izvēlēti velomaršruti. Pērn nomītajos 6000 kilometru tas viss ir!
Edvīns Kamoliņš
***
Laimes izjūtas
Brīvā laika vienmēr trūkst, tomēr tajā izdodas piedzīvot arī ko negaidītu un brīnumainu. Pati gaišākā ir sajūta, ko dzīvei piešķir jauna dzīvība, man – mazdēliņš Ričardiņš. Kad viņš atplaukst savā brīnišķīgajā smaidā, škiet, visa istaba pielīst ar saules zaķīšiem…
Otra mana vājība ir dzīvnieciņi. Arī tā ir patiesa mīlestība, ko viņi sniedz. Atceroties vienu no sirsnīgākajiem pasākumiem, kurā pulcējās Latvijas takši, vēl tagad redzu, kā saules apspīdētā pļavā rosās notikumu galvenās personas – takši, mastā plīvo saieta karogs, saimnieki ļaujas nesteidzīgām sarunām un no sirds izbauda šīs laimes izjūtas. Pilnīgi sirreāla aina, gribas pat pajautāt, vai tiešām tas notiek ar mani…
Arī praktiskā darbošanās brīvajā laikā man saistīta ar dzīvniekiem, palīdzot atrast jaunu mājvietu pamestajām radībiņām. Kad no iemūrēšanas pagrabā paglābtajam runčukam jaunais saimnieks, sirsnīgs laucinieks Lietuvas pierobežā, sniedzas pretim, paņem klēpī un nosaka “Cik mīļš kaķītis!”, ir skaidrs, ka vēl viena dzīvība pasargāta! Vai arī – kaķenītes un viņas mazuļu atkalredzēšanās, izglābjot no baiga likteņa dzīvnieku izolatorā. Klusā priekā vērojot, kā tie mājas mierā snauž, māmiņai cieši piespiedušies, tu saproti – nudien, dzīvots nav velti!
Dace Deksne
***
Caur puķēm
Man nepatīk smalki rokdarbi, kulinārijas jomā jūtos nedroša, bet no tehnikas ir vienkārši bail! Agrāk nepatika arī ziema, jo šajā laikā daba ir mirusi.
Tagad pie aukstuma esmu pieradusi un šo laiku paciešu kā pārbaudījumu, taču vasaras atnākšana joprojām ir svētki, jo tad viss atdzīvojas, sāk zaļot un augt. To savu bērnības daļu, kad biju iespundēta Rīgas bērnudārzā, vispār neatceros. Skaistākais laiks bija pie vecmammas laukos, kad varēju staigāt pa pļavām un pētīt katru puķīti. Ļoti gribējās savu dārzu, bet Rīgā tādas iespējas nebija. Ilgus gadus man bija kaktusu kolekcija, kas satilpa uz divām palodzēm. Kādu laiku Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrībā vadīju kaktusu audzētāju sekciju, Dabas muzejā rīkojām izstādes.
Astoņdesmitajos gados mācījos amatieriem domātajos divgadīgajos daiļdārznieku kursos, kur nodarbības vadīja Gundega Lināre, Kārlis Barons, Dzidris Rieksts, Rihards Kondratovičs un citi izcili speciālisti. Mācību laikā uz papīra bija jātaisa sava dārza projekts. Man vienīgajai sava dārza nebija, projektēju svešu. Šajos kursos gūtās zināšanas tagad noder, rakstot par skaistajiem dārziem.
Nu man beidzot ir savi septiņsimt kvadrātmetri zemes un neliela mājiņa, kura lepni tiek saukta par vasarnīcu. Var rakt! Esmu ihtiozaurs un vasarā peldos gandrīz katru dienu, arī tādās vietās, kur citi baidītos līst iekšā. Kad nokūst sniegs un ielas apžūst, no ziemas miega izkustas arī mans uzticamais draugs – velosipēds.
Attēlā redzamie falenopši, manis aprūpēti, redakcijā zied jau trešo gadu, tātad orhidejām pie mums patīk. Laistu ar novārītu ūdeni, to ieleju šķīvītī, lai iesūcas koka mizu substrātā. Orhidejas der arī pabarot ar tām domātu mēslojumu.
Daina Brila
***
Savādā relikvija
Mani vienmēr apbūrušas senas lietas, kam ir savs stāsts un noslēpums. Pašam necilās kolekcijas rota šķiet ap 200 gadu vecais šķēps, kas atvests no Īrijas, kur gadījās kādu laiku padzīvot. Relikvija mani atrada pamestā Ņurozas (New Rossa) mājā. Šķēps atbilda vikingu 9. gadsimta “Sāgas par Egilu” aprakstam – asmens viena elkoņa garumā, abpusēji griezīgs, kāts četru elkoņu garumā, lejasdaļā – cilvēka rokas resnumā.
Asmeni paturēju, satrunējušo kātu turpat nometu. Vecajā mājā biju viens, arī ārpusē cilvēkus neredzēju. Tomēr, ejot nākamajā rītā uz darbu, atkal ieraudzīju kātu, pieslietu pie durvīm, it kā mani gaidot…
Vēlāk uzzināju, ka 1798. gadā šeit risinājušās asiņainas atbrīvošanās cīņas un kaujā brīnumaini nogalināts pat kāds angļu ģenerālis, bet vīrs, kas to izdarījis, ar visu šķēpu esot pazudis. Tolaik īru druīdi (mūki) esot pratuši pēc seniem paradumiem vienkāršiem ieročiem piedot neparastu spēku. Skaitījies, ka apvārdots šķēps pats triecas ienaidniekam krūtīs asinis padzerties, bet pēc tam gan kļūst tik bīstams, ka mājās to turēt vairs nedrīkst…
Protams, es nezinu, vai šis ir pazudušā vīra šķēps. Toties vēlāk pa reizei pilsētā satiku īrus, kas noslēpumaini pasmaidīja un zīmīgi sasveicinājās.
Atvest mājās garo kātu lidmašīnā nevarēju, pirms aizbraukšanas to ar cieņu sadedzināju. Bet vikingu šķēpa asmens man pie sienas joprojām atgādina par mazās īru tautas lielajām brīvības alkām.
Andris Ozoliņš
***
Tinot dziju kamolā
Man patīk adīt, taču tagad šim vaļaspriekam nododos diezgan reti, kaut adīšanas piederumu veikalu plaukti lūst no dziju pārpilnības, bet specializētie žurnāli – no modeļu daudzveidības. Domāju, ka iemesls adīšanas prieka noplakumam ir paškritika. Savulaik nenoniecināju ne pašas adīto džemperi mežģīņrakstā, ne jaku ar pīnēm, ne vesti ar skandināvu rakstiem, bet nu savā gardarobē vēlos daudz kvalitatīvākus adījumus. Lai uzmargotu tādus, pagaidām pietrūkst meistarības. Taču ik pa laikam adīkli tomēr paņemu rokās. Jo adīšana atraisa iztēli, arī nomierina. Un uzreiz vari redzēt, kā iznācis tavs darbs.
Pirmo zeķi noadīju vienpadsmit vai divpadsmit gadu vecumā. No igauņu radu atsūtītās dzijas ar vecāsmātes piepalīdzēšanu (papēdi diezin vai pati būtu noadījusi!) tās sanāca tik krāšņas, ka darbmācības skolotāja manējās nosūtīja uz Tautas sasniegumu izstādi Maskavā. Nemaz nezinu, kas tur bija par pasākumu, laikam jau ar saviem rokdarbiem dižojās padomju skolēni. Kur zeķes palika, arī nezinu līdz šai baltajai dienai, jo atpakaļ jau tās neatceļoja. Ceru, ka kāds novalkāja, nevis kodes saēda. Bet mans pēdējais adījums ir liela izmēra mice meitai, ko uzdāvināju Ziemassvētkos. Viņa to valkāja, kamēr nopirka cepuri “Lindex”.
Māra Lapsa
***
Dzīvās bildes
Kurpniekam nav smalku apavu, fotogrāfam nav smuku paša bilžu, ko varētu publikai atrādīt, bet rakstīšana man vienkārši sagādā ciešanas, kas nav savienojamas ar svētku svinēšanu. Bet priekš kam ir draugi? Palūdzu, lai senais cīņu biedrs Egīls Līcītis izlīdz. Re, ko viņš uztapināja!
“Valdiņš darba gaitās ir apzinīgs, ražīgs un it īpaši pret daiļajām kolēģēm atsaucīgs fotovīrs. Lauku cilvēkus uzrunājot, arvien iemet kādu vārdu pa vidam, pajautā to, ko žurnālists piemirsis. Dodiet dzīvas bildes, dzīvas bildes! – allaž sauc prasīgie redaktori, tāpēc fotomeistari ņemas kā sasviluši, lai dabūtu “riktīgo kadru”. Nu – visi kopā! – palecieties! Nē, tur neejiet, tur par tumšu! Tā, div solīšus uz priekšu, trejus – atpakaļ! Kāpiet augšā, vei, pašā trepju galiņā! Dresētājs un izdzinējs – par vīru aiz kameras domāju es, kam par varas makti netīk fotografēties. Bet bildes taču vajag dzīvas! Tā tūkstošiem putniņu izlidojuši no aparāta.
Valdim ir divi slaveni dēli, lāga puiši, un septiņi mazbērni, ar ko mūslaikos varētu lepoties ikviens kārtīgs vectētiņš. Vedeklas mazā auguma Semjonovus labprāt uztic viņam pieskatīt, un tad Valdis lolojumiem izdabā un lēkā apkārt kā jauns briedis. Jā, uz viņu var paļauties! Vēl skaidri zinu – viņa simpātijas ir tie cilvēki, kuriem arī patīk fotografēt”.
Valdis Semjonovs
***
Lielā zive
Kopā ar “Praktisko Latvieti” Latvija izbraukāta krustu šķērsu, pabūts daudzās interesantās vietās. Savus brīvos brīžus, lai atpūstos un krātu spēkus jauniem darbiem, cenšos pavadīt klusumā pie dabas. Izbaudīt zvaigznēm piebērtas debesis vasaras naktī, kad apkārt tikai ūdens plašums un klusu sačukstas meldri, kad rīta dzestrumu sāk kliedēt pirmie saules stari un pār ezeru veļas pūkaini dūmaku vāli – to var tikai kārtīgs makšķernieks vai dabas fotogrāfs. Sevi pieskaitu pie pirmajiem. Protams, ir bijuši arī ne tik romantiski mirkļi, kad laivā mosties no pamatīga negaisa – apkārt zibeņo un ir tik gaišs, ka var pat avīzi lasīt. Bet tas viss piemirstas, ķerot kārtējo zivi. Ķermeni pārņem neaprakstāmas izjūtas, kuras sapratīs tikai amata brālis – kāds adrenalīns izdalās, cīnoties ar lielo lomu. Ar to gan makšķerēšana nebeidzas. Zivis ir pareizi jasagatavo. Radiem un draugiem vislabāk garšo kūpinātās. Pirms jubilejām tad arī cenšos pagatavot gardu maltīti. Paša ķertai un žāvētai zivij ir pavisam cita garša. Pie tam par katru ir arī savs stāsts.
Ilgvars Brizga
***
Fretka un frets
Kad sāku strādāt “Praktiskajā latvietī”, preses izdevumos pilnā plaukumā gozējās fretkas (dažviet tas notiek joprojām) – ņipri un pievilcīgi savulaik piejaucēti un savvaļā atgriezušies seski. Vārds neviļus atsauca atmiņā skanisko un jēdzienisko līdzību ar amerikāņu satelītu Ferret, kurš tolaik, pēc padomju ģenerāļu apgalvotā, it kā bijis saistīts ar 1983. gada 1. septembrī notriektās Korejas pasažieru lidmašīnas spiegošanas misijas novērošanu. Svēta lieta – no darba brīvajā laikā starp diviem alus kausiem – ielūkojos arī joprojām ļoti cienījamā Latviešu konversācijas vārdnīcā, un atklāju, ka mūsu gudrie jau krietni senāk nekā pirms pusgadsimta konstatējuši un pierādījuši – fretka tomēr ir frets. Paldies arī mūsu lasītājam (vārdu diemžēl neatceros!), kurš patstāvīgi bija secinājis – nekādu fretku, un pie tā arī paliekam!
Vārdnīcas ir vērtīga lasāmviela, it īpaši šajos laikos, kad mūsu valoda, no rusicisma ietekmes patriotiski vairīdamās, naski metas anglikāņu slenga apskāvienos. Tāpēc man pati mīļākā ir DK un Oksfordas universitātes izdotā un “Zvaigznes ABC” 2000. gadā piedāvātā “Ilustrētā angļu valodas vārdnīca”, kas ļauj šo valodu iepazīt gluži citā gaismā. Vienīgais trūkums – smaga gan!
Egils Eglītis
***
Astainītis
Dzīves steigā vērts priecāties par katru labu notikumu, justies pateicīgam ne tikai par lielām, bet arī mazām lietām. Siltas izjūtas mani vienmēr pārņem, kad dēliņš samīļo kaķīti vai ik rītu apjautājas: “Kur mans astainītis?”
Ziemā, izejot kopā pagalmā pikoties vai nošļūkt no kalniņa, atceros arī savu bērnību, tā uzlādējoties ar pozitīvām emocijām. Teātra, koncerta vai hokeja apmeklējumi sniedz vēl fantastiskāku iespēju smelties daudz labas enerģijas. Tāpat kā sarunas ar tuviem draugiem vai mirdzums mūsu bērnu acīs par to, ko mēs, pieaugušie, vairs neprotam novērtēt…
Gan darbā, gan brīvajā laikā cenšos norobežoties, cik nu tas iespējams, no negatīvas informācijas, jo īpaši tās, kas dominē televīzijā un presē. Ir lietas, kuras cilvēks vienkārši nedrīkst laist caur sevi. Dzīve ir tāda, kādu to paši radām, mēs nevaram tajā daudz ko mainīt, bet vienmēr pastāv iespēja izvēlēties, kontrolēt savas gaitas un domas un vienkārši… dzīvot.
Sanita Dudare
