Vēstule no Covid–19 pārņemtās Spānijas: Madridē mirušo ir tik daudz, ka tos nespēj apbedīt 3
Sestdien, 14. martā, braucot mājās no Peniskolas uz Vinarosu, pamanīju elektroniskajā tablo virs ceļa kādu uzrakstu. Tas vēstīja, ka ar rītdienu kustība nacionālajos lielceļos tikšot ierobežota visā Spānijā.
Nodomāju, ka nepareizi sapratu spāņu vārdus, un vakarā sāku “gūglēt”, pētīt, kas īsti noticis.
Atklājās, ka jau iepriekšējā dienā bija paziņots par trauksmes stāvokļa ieviešanu visā valstī, bet sestdien tas vēl pastiprināts un izsludināts ar Karalisko Dekrētu. Jau nākamās dienas, tātad svētdienas, rītā no dzīvokļa balkona redzēju un dzirdēju, ka pa ielām braukā policijas mašīnas un skaļruņos kaut ko izziņo – īsti nevarēja sadzirdēt, ko tieši. Viss kļuva skaidrs brīdī, kad ielas palika tukšas.
Tā Vinarosā un visā Spānijā sākās strikta karantīna – ar aizliegumu iziet uz ielas bez svarīga iemesla – vai nu uz darbu, vai veikalu pēc produktiem, vai ar suni pastaigā.
Kļūmīgā 8. marta manifestācija
Tā kā suns man ir, divas reizes dienā, kā ierasts, dodos pastaigā gar jūru. Agrāk krastmalā bija daudz ļaužu, kuri staigāja, sportoja, skrēja; pa ceļu brauca mašīnas un riteņbraucēji. Tas viss tagad pazudis, kā noslaucīts.
Krastmala ir spokaini tukša, vienīgi pa retam aizbrauc kāda mašīna.
Bieži vien tā izrādās policija, kas pārbauda, vai tiek ievēroti karantīnas noteikumi. Vienu reizi mašīna gandrīz apstājās man blakus, bet policisti pamanīja manu suni pie palmas un brauca tālāk. Sodi par noteikumu neievērošanu, manuprāt, ir milzīgi: no 100 līdz 60 000 eiro vai gads ieslodzījumā.
Paši lielākie sodi ir par pretošanos varas iestādēm, ja tāda varētu novest pie nopietna citu cilvēku drošības un dzīvības apdraudējuma. Par tik milzīgu sodu uzlikšanu es ziņu presē neatradu, bet raksta, ka viena persona Spānijas vidienē tikusi aizturēta par atkārtotu karantīnas neievērošanu. Vēl pēc dienas parādījās ziņas jau par 600 uzliktajiem sodiem.
Tik nopietna valsts iestāžu attieksme skaidrojama ar Covid-19 pandēmijas plosīšanos Spānijā. 25. martā, kad rakstu šīs rindas, inficēto skaits jau ir pāri 40 tūkstošiem, un 3000 cilvēku ir miruši.(Ceturtdien ap pusdienlaiku 49 515 saslimušie un 3647 mirušie – Red.).
Jāsaka, marta sākuma varas iestāžu attieksme vēl bija diezgan vieglprātīga un bezatbildīga. Citādi masu manifestācijas par sieviešu tiesībām rīkošanu Madridē un Barselonā 8. martā nevar raksturot.
Tieši pēc šīm demonstrācijām saslimušo skaits sāka pieaugt sprādzienveidīgi.
Inficējās arī ministre, kas atbildīga par līdztiesību, un ministru prezidenta Pedro Sančesa dzīvesbiedre. Nepārdomāts solis bija augstskolu slēgšana Madridē, kur saslimušo bija visvairāk (pašā pilsētā, ne augstskolās). Tas notika jau pēc manifestācijām.
Studenti, no kuriem daudzi, visticamāk, bija inficēti, sakravāja somas un izklīda pa vecāku mājām visā Spānijā, līdzi paņemot arī infekciju.
Augstskolas vajadzēja slēgt, taču studentiem būtu bijis jāpaliek Madridē. Vēl viena nejēdzība ir tā, ka lielākais Spānijas lielveikalu tīkls “Mercadona” pārtrauca pasūtījumu pieņemšanu piegādei uz mājām un pirkumiem caur internetu. Saprotams, ka esošie darbinieki netiek galā. Dīvaini, jo laikā, kad daudzi paliek bez darba un ienākumiem, varēja taču pieņemt papildu darbiniekus vai pārprofilēt jau esošos.
Traģiskie stāsti
Sākotnēji karantīnu izsludināja no 14. marta līdz 3. aprīlim, bet jau pēc pirmās nedēļas kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Tagad tā pagarināta līdz 15. aprīlim. Nevar zināt, vai ar to pietiks, jo pagaidām saslimstība iet plašumā. 23. martā tika sasniegts antirekords: vienā diennaktī miruši 462 cilvēki. Bet jau nākamajā dienā to pārspēja: nu jau mirušo skaits diennaktī ir pāri pieciem simtiem(25. martā Spānijā nomira 938 cilvēki – Red.).
Traģiska situācija veidojas veco ļaužu pansionātos, kur visa kā ir par maz: darbinieku, masku un citu aizsarglīdzekļu, uzmanības un informācijas.
Spāņu armijas karavīri, ienākot dažos pansionātos dezinfekcijas veikšanai, tur ieraudzīja gan līķus, gan dzīvus iemītniekus bez aprūpes – darbinieki bailēs no vīrusa bija aizbēguši.
Nav skaidrs, cik plaši izplatīta ir šī parādība, bet skandāls izcēlies liels.
Madridē mirušo ir tik daudz, ka tos nespēj apbedīt. Milzīgā slidotava “Ledus pils” pārvērsta par morgu, dažas viesnīcas pārveidotas par slimnīcām. Intensīvajā terapijā Spānijā atrodas 2636 cilvēki (25. martā), un vietu pietrūkst, tāpat trūkst plaušu ventilēšanas aparātu.
Vairāk nekā 5000 veselības aizsardzības darbinieku ir inficēti, no vīrusa miruši divi ģimenes ārsti. Avīze “El Pais” raksta par kādu sievieti Basku zemē, kurai 15 dienu laikā nomira abi vecāki. Māte aizgāja sirdskaites dēļ, bet tēvs slimnīcā inficējās ar Covid-19 un sekoja sievai.
Vīrusa dēļ no viņa pat nebija iespējams atvadīties. “Tas ir mūsu paaudzes karš,” saka kāda anestezioloģe no Basku zemes.
Gan pašai pandēmijai, gan cīņai pret to (karantīnai) ir un būs ļoti smagas ekonomiskās sekas. Daudzi zaudēs darbu un ienākumus. Ministru prezidents Sančess ir vērsies pie Eiropas Savienības ar aicinājumu veidot koordinētas darbības plānu “karam pret koronavīrusu”, kas līdzinātos Māršala plānam pēc Otrā pasaules kara.
Izaicinājums ir kopīgs, un pretdarbībai arī jābūt kopīgai. Pašvaldību līmenī jau pasludināti atvieglojumi mazajiem uzņēmumiem. Vinarosā bāri, kafejnīcas un restorāni veselu gadu tiks atbrīvoti no īres maksas par terasēm un citām ārpustelpu platībām.
Tāpat veselu gadu netiks prasīta īre par vietām municipālajā tirgū un iknedēļas tirdziņā. Runā par atvieglojumiem hipotēkas maksātājiem. Bet kopumā cilvēki ir ļoti norūpējušies gan par savu un tuvinieku veselību, gan par to, vai viņiem būs līdzekļi dienišķai iztikai.
Cīņa ar laiku
Šķiet, valdības pasākumu veiksme vai neveiksme lielā mērā būs atkarīga no tā, cik nopietni spāņu tauta attieksies pret sociālo kontaktu ierobežojumiem.
Citiem vārdiem, cik cītīgi visi būs gatavi sēdēt mājās. Karantīna ir nomācoša arī tīri psiholoģiski, un, ja nav suņa, tad izkustēties ir grūti.
Tagad spāņu dzīvē daudz lielāku lomu spēlē balkoni, terases, lodžijas un piemājas dārziņi. No sava balkona redzu, kā pavada laiku blakus privātmāju iemītnieki: jaunāks vīrietis stundām brauc uz velotrenažiera, kāds vecāks vīrs ar sievu kopā staigā aplī apkārt zīdkokam – pusstundu pastaiga, tad atpūta – un atkal apkārt kokam.
Divi futbolisti no Urugvajas (iepazinos, kad viņi sportoja pie jūras) katru dienu vingro uz terases, bet šodien atraduši vietu arī, kur paskriet – uz sava deviņstāvu daudzdzīvokļu nama jumta! Tas tomēr nav tik traki, kā izklausās, jo daudzās mājās Spānijā jumts ir plakans un tiek izmantots kā terase, visbiežāk veļas žāvēšanai. Kā izrādās, to var izmantot arī skriešanai.
Gandrīz nejūtu, ka tagad komunicētu mazāk nekā iepriekš. Tomēr visa saziņa notiek internetā vai pa telefonu.
Cilvēki uztraucās par saviem radiem, draugiem un paziņām, vēlas zināt, vai viņiem viss kārtībā.
Daudz laika pavadu, runājot ar māsām Latvijā un Anglijā. Kad viss būs beidzies, ļoti gribētos aizbraukt uz iemīļoto kafejnīcu, vienkārši pasēdēt, padzert kafiju, paskatīties uz cilvēkiem, apmainīties ar nenozīmīgām pieklājības frāzēm: “Bon dia! Com estas?” (Labdien! Kā klājas?). Pārliecināties, ka murgs ir beidzies.
(Redakcijas piebilde: raksta autors Aleksejs Grigorjevs šobrīd atrodas Vinarosā, Spānijas ziemeļaustrumu Vidusjūras piekrastes pilsētiņā.)
