Latvijas ozolus apdraud jaunas slimības. Kā tās pamanīt un kas darāms? 0
Autore: Gunita Bokuma, VAAD Nacionālās fitosanitārās laboratorijas vadītāja
Latvijas Dendrologu biedrība par 2018. gada koku vienprātīgi izvēlējusi parasto ozolu Quercus robur L. Ozols ir Latvijas dižākais koks, kam ir īpaša vieta Latvijas ainavās un tautas tradīcijās. Arī mē Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD) vēlamies pievērst lasītāja uzmanību ozolam un tā veselībai.
Notikumi Talsu pauguraines dabas parka teritorijā, kur pirmo reizi Latvijā kalstošiem ozoliem tika konstatēta slimība – ozolu akūtā kalšana (Acute oak decline) –, ir radījuši uztraukumu par mūsu ozolu eksistenci. Lielbritānijas zinātnieki novērojuši trīs epidemioloģiskas tendences – ozolu akūto kalšanu, ozolu hronisko kalšanu (Chronic Oak Decline) un ozolu pēkšņo nāvi (Sudden oak death). Būtiskākā atšķirība starp šīm saslimšanām ir laika periods un ātrums, ar kādu parādās pirmie simptomi un iestājas koka nāve.
Ozolu kalšanas izpausmes
Ozolu hroniskajai kalšanai ir raksturīga relatīvi lēnāka simptomu attīstība, tie var saglabāties pat vairākus gadu desmitus. Ozola lapām novēro hlorozi, pakāpeniski atmirst sīkie zariņi, koka zari kļūst reti, veidojas skrajš vainags. Pētnieki secinājuši, ka būtiska loma saslimšanā ir sakņu patogēnajām sēnēm un sausumam, kas izraisa sakņu darbības traucējumus. Dažkārt ir novērojami tumši ūdeņaini tecējumi no mizas.
Ozolu akūtajai kalšanai raksturīga pēkšņa ozola veselības pasliktināšanās, acīm redzama simptomu izpausme, kam seko augsts koku mirstības līmenis. Novērojumi liecina, ka reizēm inficētie ozoli daļēji paši atveseļojas no slimības. Anglijā zinātnieki novērojuši, ka slimības skartajās audzēs pat 40% no apsekotajiem kokiem atveseļojas. Tomēr vairākumā gadījumu tie samērā ātri aiziet bojā, parasti 3–5 gadu laikā kopš simptomu parādīšanās.
Lielbritānijā kopš 2006. gada norit aktīva ozolu kalšanas pētīšana. Par slimības potenciālajiem ierosinātājiem uzskata baktērijas Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii, jo to konstatēšana ozolu kalšanas gadījumos ir vienojošais faktors. Tomēr precīzi un visaptveroši ozolu kalšanas iemesli nav zināmi. Pēc britu zinātnieku domām, ozolu akūtā kalšana, iespējams, ir kompleksa saslimšana, kas attīstās vairāku atšķirīgu faktoru (ne tikai baktēriju) ietekmē. Slimības attīstībā nozīme varētu būt arī nelabvēlīgiem abiotiskajiem faktoriem, piemēram, sausumam, blakus augošo koku spēcīgam noēnojumam un biotiskajiem faktoriem – maijvaboļu kāpuru uzbrukumiem, miltrasai, koku sakņu veselības stāvoklim un šaurspārnu krāšņvabolei (A. biguttatus). Pēc britu zinātnieku teiktā, slimība skar galvenokārt nobriedušus ozolus – tādus, kas ir vairāk nekā 50 gadu veci un kuru diametrs krūšu augstumā ir vairāk nekā 30 cm, bet var būt arī izņēmumi. Slimība ozolus apdraud gan dabiskās, gan mākslīgās ekosistēmās, tostarp mežos, parkos, viensētās un lauksaimniecības zemēs.
Ozoli tiks apsekoti visā Latvijā
Pagājušā gada rudenī VAAD eksperti Talsu paugurainē noņēma paraugus no kalstošiem ozoliem, kuriem tika konstatētas baktērijas Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii. Pašlaik tiek plānota ozolu apsekošana visā Latvijas teritorijā.
Novērotie simptomi:
– no inficētā ozola stumbra tek tumšs lipīgs eksudāts (šķidrums, kas satur tūkstošiem mikroorganismu). Tas izdalās pa mazām vertikālām plaisām vienu līdz divus metrus virs zemes. Vēlāk var būt novērojams arī augstāk. Visaktīvāk eksudāta izdalīšanās notiek pavasarī (martā–jūnijā) un rudenī (oktobrī–novembrī). Jāņem vērā, ka spēcīgs lietus eksudātu var noskalot, tad simptomi ir grūti pamanāmi;
– zem inficētā ozola mizas novērojami: tumši, mitri neregulāras formas iedobumi. Šie bojājumi mēdz izplatīties dziļāk aplievas koksnē, tomēr tie neskar kodolkoksni;
– šaurspārnu krāšņvaboles Agrilus biguttatus kāpurejas. Dažkārt stumbra sulošanās vietu tiešā tuvumā ir atrodami pieaugušo vaboļu radītie D formas izskrejas caurumi.
Ozolu pēkšņā nāve
Līdz šim oomicēte Phytophthora ramorum uz ozoliem Latvijā vēl nav konstatēta. Pirmo reizi Eiropā tā identificēta Amerikas sarkanajam ozolam (Quercus rubra) Lielbritānijā 2003. gadā. Sarkanais ozols ir ieņēmīgāka suga salīdzinājumā ar Eiropas vietējām ozolu sugām. Tomēr šī slimība uzskatāma par potenciāli bīstamu, jo Latvijā Phytophthora ramorum ir konstatēta uz ievestajiem rododendru stādiem. Arī Latvijas klimatiskie apstākļi ir piemēroti slimības izplatībai.
Sākotnēji uz ozolu stumbriem parādās tumši sarkani līdz melni plankumi. No bojātajām vietām izdalās tumšas krāsas eksudāts. Vēlāk eksudāts var pārstāt izdalīties, kad brūce kļūst sausāka. Biežāk šie simptomi novērojami stumbra apakšējā daļā, taču ir gadījumi, ka plankumi redzami arī stumbra augšējā daļā. Noņemot ārējo mizu, zem tumšajiem plankumiem vērojami nekrotisku audu bojājumi. Raksturīga tumšākas krāsas apmale ap bojāto vietu. Infekcijai palielinoties, vērojama strauja lapu kalšana. Kaltušās lapas var palikt piestiprinājušās pie zariem.
Augi inficējas ar oomicētes zoosporām un hlamidosporām. Tās var pārvietoties nelielos attālumos ūdenī, inficējot citus ozolus. Hlamidosporas ir specializētas sporas, kas ļauj oomicētei pārciest nelabvēlīgus apstākļus. Tās ir ļoti izturīgas pret sausumu un aiziet bojā tikai augstā temperatūrā. Phythophthora ģints hlamidosporas spēj saglabāties vairākus gadus augu atliekās un augsnē. Phythophthora ramorum labi attīstās vēsos un mitros apstākļos, labvēlīgākā temperatūra ir 10–19 ºC.
Slimība var izplatīties arī ar inficētu stādāmo materiālu, augu atliekām, augsni, kaitēkļiem, notekūdeņiem, agrotehniku, mizu un koksni no vietām, kur slimība sastopama.
Foto: G.Bokuma.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
