Ģirts Kasparāns: Mūsu novembris… Daļa jauniešu joprojām domā, ka 11. novembrī ir Lāčplēša dzimšanas diena 3
Šonedēļ tika pieminēta 100 gadu jubileja kopš dienas, kad saujiņa fanātiķu Pēterburgā ieņēma Ziemas pili un mainīja cilvēces vēstures gaitu.
Manā bērnībā, kad vēl biju oktobrēns jeb to laiku terminoloģijā “Ļeņina mazbērns” šis boļševiku sarīkotais valsts apvērsums tika dēvēts par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Bail pat iedomāties, kādi komunistu propagandas viļņi pār mums būtu vēlušies šogad, ja Padomju Savienība nebūtu sabrukusi un valdošais režīms tagad svinētu revolūcijas simtgadi.
Par laimi, nākamgad varēsim svinēt paši savas valsts simtgadi, pulcējoties pie Kārļa Zāles veidotā Brīvības pieminekļa, nevis dziedot slavas dziesmas Ļeņinam. Lai gan nevar noliegt, ka arī Ļeņins vismaz netiešā veidā ir pielicis roku pie mūsu valsts veidošanās, jo Latvijas Republika tika dibināta brīdī, kad iekšējo nesaskaņu dēļ bija novājināti abi mūsu vēsturiskie ienaidnieki: Vācijas un Krievijas impērijas. Nebūtu pareizi norakstīt Latvijas dzimšanu tikai uz labvēlīgu apstākļu sakritību, jo par savu valsti latviešiem bija jācīnās ar ieročiem rokās. Tieši šo varonīgo cīņu pieminam Lāčplēša dienā, dedzinot svecītes un godinot savus varoņus. Šajā žurnāla numurā lasiet par 17 gadu veco meiteni Valiju, kura piedalījās brīvības cīņās un tika apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni.
Diemžēl tagad ir daļa jauniešu, kas nezina mūsu vēsturi un domā, ka 11. novembrī mēs svinam Lāčplēša dzimšanas dienu. Viņiem derētu noskatīties kaut vai kinofilmu “Rīgas sargi”, kas vēsta par brīvības cīņu laiku. Filmā redzamais nav jāuztver kā 100% vēstures patiesība, bet drīzāk kā iemesls sarunai par mūsu vēsturi.
Pēdējā laikā uzjundījuši strīdi arī par latviešu literatūru, kas tiek vainota neveiksminieku cildināšanā (bālais zēns Cibiņš pretstatā veiksminiekam Buņģim) un pozitīvu varoņu trūkumā. Sak, ko gan var gribēt no latviešiem, ja pat mūsu varonis Lāčplēsis iet bojā cīņā ar Melno bruņinieku? Sava daļa kritikas tikusi pat Kārļa Skalbes pasakai “Kaķīša dzirnavas”, kas pirms pāris gadiem LTV aptaujā tika atzīta par latviešu mīļāko grāmatu, jo izrādās, ka šis literārais darbs veicina neapdomīgu aizņemšanos un esot tīkams ātro kredītu firmām. Žurnāla lappusēs lasiet diskusiju, kas rosina paraudzīties nedaudz dziļāk un nemeklēt mūsu literatūrā tikai “veiksmes stāstus” un “supervaroņus”.
