„Mums ir jānosargā mūsu valsts.” Saruna ar režisoru Edgaru Kaufeldu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 18. martā, Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos jaunākais Latvijas Leļļu teātra iestudējums –Lilijas Berzinskas stāsta “Lidojošo cūku nams” skatuves versija režisora EDGARA KAUFELDA piepildījumā.
Lai ieintriģētu nākamo skatītāju, izrādes veidotāji sola ievest cirka valstībā, kurā ar humoru un vieglu ironiju atklās mākslas pasaules aizkulises, kaislības un radošos izaicinājumus. Dīvainākie un vienlaikus īpašākie cirka mākslinieki – cūkas – esot apvienojušies, lai radītu neaizmirstamu izrādi. Katrs no viņiem esot neparasts, spējot izpildīt tādu triku, ko nevarētu neviens cits ruksis visā pasaulē. Lai arī rukšiem pa reizēm gadoties kāds strīds, tie tomēr lieliski protot darboties komandā un atrisināt jebkuru radušos likstu. Kad cirkā negaidīti ierodas viesis, kurš pat nedzīvo uz mūsu planētas, rukšu komandā top palīdzības plāns, kura īstenošanai būs nepieciešamas katra dalībnieka virtuozās un grūtā darbā attīstītās prasmes.
Aktieris un režisors Edgars Kaufelds teātrī strādā kopš 2008. gada, un viņa vadībā iestudētas vairāk nekā desmit izrāžu.
– Kā Leļļu teātris jūtas Rīgas Latviešu biedrības namā?
E. Kaufelds: – Lai gan pēdējos gadus pandēmijas laikā esam maz ceļojuši, tomēr, esot prom no mājām, cenšamies radoši izpausties visās citās telpās. Remonts Leļļu teātra ēkā sākās pirms diviem gadiem, nu lēnām pierodam pie jaunajām telpām, pie Rīgas Latviešu biedrības skatuvēm Lielajā zālē un Kamīnzālē, protams, tik labi kā mājās jau te nav. “Lidojošo cūku nams” norisinās ceļojoša cirka vidē, un arī mēs pašlaik jūtamies kā ceļojošais teātris.
– Par ko stāstīs izrāde “Lidojošo cūku nams”?
– Tas ir ceļojošais cirks ar īpašu komandu un ar ļoti daudziem interesantiem tēliem. Katram no tiem piemīt kāda īpaša spēja, ar ko iederēties komandā, būt vajadzīgam, svarīgam, unikālam. Protams, stāstā gluži kā dzīvē, parādās arī konflikts un strīds, kas traucē sasniegt labos dzīves mērķus. Manuprāt, ikvienam – gan bērniem, gan visiem pieaugušajiem – ir vajadzīga šī pozitīvā atklāsme – ikkatram cilvēkam piemīt sava īpašā un unikālā spēja, ar ko viņš var būt noderīgs un vērtīgs komandas darbā, turklāt arī pārvarot grūtības.
Tā būs bērnu izrāde, bet domāju, ka būs interesanti arī pieaugušajiem. Gluži kā īstā cirkā, izpildīsim daudz leļļu cirka triku numuru, radīsim skaistus pārsteigumus, dažus izpildīs pat trīs aktieri. Domāju, ka mūsu izrādē arī jebkurš pieaugušais nebūs vienaldzīgs novērtēt šāda stila uzvedumu.
– Jūsu veidotās izrādes būtiski papildina mūzika.
– Katrai idejai meklēju savu komponistu, cerot, ka viņš manu ideju papildinās. Manuprāt, “Lidojošo cūku namā” ļoti iederas mūziķu Edgara Šubrovska un Sniedzes Prauliņas mūzika, viņiem ir neparasts rokraksts. Izrādi pat varētu saukt par mūziklu, jo skanēs ļoti skaistas dziesmas. Komponists radījis arī dziesmu tekstus, kuri ļoti būtiski papildina pašu ludziņas stāstu.
– Esat arī izrādes dramatizējuma autors?
– Lugas pamatā ir rakstnieces Lilijas Berzinskas grāmata “Lidojošo cūku nams” (izdevniecība “Latvijas Mediji”. – Red.). Leļļu teātris ir īpašs, patiesībā mūsu leļļu skatuvei ir jāpielāgo jebkurš literatūras darbs, ikvienu ideju nākas nedaudz pārveidot un atkāpties no oriģināla, protams, saglabājot pašu pamatu.
– Kas ir tas, ko var pateikt ar lelli, bet nevar citos teātros ar aktieriem?
– Manuprāt, ar lellēm var izstāstīt ļoti daudz, varbūt pat vairāk nekā bez tām. Lelles atver daudz plašāku domāšanu, fantāziju. Lelles ierosina skatītāju domāt daudz dziļāk, personīgāk. Kad darbojas lelle, iztēle bieži šo darbību vēl papildina. Kad darbojas lelle, tas ir tik maģiski un mistiski. Katrs cilvēks lelli ierauga savādāk.
– Vairākumam no jūsu iestudētajām lugām pamats ir latviešu oriģinālliteratūra. Kas jūs uzrunā tieši latviešu autoru stāstos?
– Tas ir jocīgi, jo pats šo faktu pamanīju tikai nesen. Manuprāt, tas notiek tāpēc, ka latviešu rakstnieku darbi ir vairāk saprotami, tie ir tuvāki mūsu raksturiem, mūsu domāšanai, videi. Latviešu stāsti mani uzrunā daudz vairāk nekā aizrobežu literatūra, turklāt to arī mazāk pazīstu, tā ir svešāka. Bet – tas notiek teju netieši, jo lasu arī ārzemju autoru sarakstītos, bet vienmēr galarezultātā nonāku līdz latviešu darbiem. Man liekas, tie ir ļoti saprotami arī mūsu auditorijai.
– Izrādē “Puscilvēki” bijāt atveidojuši latviešu mošķus – Sumpurni, Vadātāju un Lietuvēnu –, tie ir vārdi, kurus daudzi mūsdienu bērni neatpazīst.
– Tie ir mītiski tēli, vairāk interesējoties, var uzzināt un atklāt daudz jaunu atskārsmju. Katram tēlam ir ne tikai ļaunās iezīmes, bet arī vājības un mīnusi, turklāt, tos iepazīstot, arī paši kļūstam gudrāki un stiprāki.
– Kādas ir vērtības, kuras lugās rādāt, uzsverat?
– Šajā izrādē tā ir sadzīvošana, draudzība, otra pieņemšana, novērtēšana, atgādinājums, ka katrs no mums ir svarīgs, ka katram ir sava vērtība un misija. Virsuzdevums ir forša, laba komanda, kas novērtē viens otru, viens otra individualitāti un to uzskata par ļoti noderīgu un vajadzīgu. Šoreiz rādām ļoti pozitīvu stāstu.
– Kad sakāt “draudzība, pozitīva misija”, tad uzreiz nāk prātā pašreizējā lielā pasaule, jādomā par Ukrainas iedzīvotājiem…
– Sākot šo darbu, nezinājām, kādā laika brīdī nonāksim īsi pirms pirmizrādes. Esmu par to daudz domājis, protams, neesam vienaldzīgi, katram no mums ir bailes, trauksme, izmisums, neziņa par to, kas būs tālāk. Daudz lasu ziņas un sekoju visam līdzi, aizdomājos…
Tomēr – ir vajadzīgs arī brīdis, kurā mēs spētu atkāpties nost, aiziet noskatīties kādu izrādi, kas ļautu aizmirsties. Tas pat varētu būt diezgan veselīgi – sevišķi bērniem, jo vecāki arī mājās pārdzīvo, uztraucas. Arī man pašam ir divi bērni, un zinu – pat ja vecāki ar bērniem par šo tēmu nerunā, bērni jau tāpat visu sajūt. Tāpēc domāju, ka šī izrāde pie skatītājiem nonāk pareizā laikā – tā ir iestudēta mierinājumam, lai varētu atslēgties un saglabāt veselību, kādu brīdi neuztraukties par notiekošo, aizmirst par trauksmi, bailēm, neziņu, visu šo drausmīgo situāciju.
– Vai jūs pārsteidz Latvijas iedzīvotāju atsaucība, solidaritāte ar ukraiņiem?
– Man liekas, ka laikos, kad notiek absolūti lielas lietas, jebkurš sāk šķirot būtiskāko no nebūtiskā. Pandēmijas laikā cilvēki to vien darīja kā sēdēja mājās, lasīja ziņas, sāka kurnēt, kļuva neapmierināti, metās rakstīt muļķības sociālo tīklu komentāros, cilvēkiem sajuka vērtības. Taču pašlaik notiekošais, milzīgais ļaunais spēks, mūs saliedē gribot negribot. Tas ir iemesls, kāpēc vērtības mainās, daudz no tā, kas agrāk šķita svarīgs, kļuva nebūtisks, šobrīd ir cita līmeņa problēmas. Šajā gadījumā ir jāsaliedējas, cita ceļa jau nav. Uzskatu, ka tas ir pašsaprotami.
– Vēl nesen Latvijas Leļļu teātris bija vienīgais teātris, kurā darbojās divas aktieru trupas – latviešu un krievu.
– Tagad mēs vairs nedalām, agrāk gan ilgus gadus bija atsevišķas latviešu un krievu trupas. Šobrīd esam vienota komanda, viens aktieru ansamblis un izrādēs piedalās gan latviešu, gan krievu tautību aktieri. Vienīgais – mums vēl joprojām ir izrādes Latvijas mazajiem krievu bērniem, turpretim skolēniem izrādes lielākoties ir latviešu valodā. Leļļu teātrī strādā ļoti talantīgi un kolorīti aktieri, kuri izrādēs viens otru papildina. Tas, manuprāt, ir ļoti jauki. Protams, esmu pamanījis, ka krievu auditorija izrādes uztver nedaudz savādāk, tā ir cita mentalitāte.
Turklāt – Leļļu teātrī jau nav tikai latviešu un krievu tautības darbinieki, mūsu trupā strādā arī aktieris Jurijs Luniks un komponists – skaņotājs Staņislavs Kuļikovs no Ukrainas. Viņiem Ukrainā ir radi, mēs visi redzam, kā viņi pārdzīvo, kā, izlasot ziņas trijos naktī, mēģina kādu no radiem sazvanīt, uzzināt, vai viss ir kārtībā.
Mēs neviens nezinām, kā beigsies traģēdija Ukrainā, un šī neziņa visā pasaulē daudzos rada trauksmi un bailes. Manuprāt, Latvijas krievi nav naidīgi, nedomāju, ka daudzi atrodas Putina pusē, viņi taču ir Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji. Būtu pavisam nepareizi kultivēt iekšēju sašķelšanos mūsu valstī. Domāju, ka tie krievi, kuri dzīvo Latvijā, nav sazombēti ar absolūtu melu informāciju, kas daudzu gadu garumā tik rūpīgi izveidota Krievijā.
– Kas ir vissvarīgākais, kas mums Latvijā jānosargā?
– Tā ir mūsu valsts, mūsu vērtības, mūsu tauta – vispatriotiskākajā nozīmē. Manuprāt, šis ir laiks, kad ikvienam ir jābūt noteiktās pozīcijās, vispirms – lai pateiktu, ka notiekošais nav pareizs, ir baismīgs un ļauns. Man ir divi bērni, man viņi ir jāpasargā.
– Atceroties Leļļu teātra vēsturi un to sasaistot ar mūsdienām – teātris tika dibināts Otrā pasaules kara laikā…
– Taisnība, tieši grūtos laikos ir īpaši būtiski skatītājiem ļaut aizmirsties, mierināt sevi. Protams, šobrīd, kad apkārt valda šī traģiskā situācija, ir grūti veidot leļļu cirka izrādi, mēģināt raisīt pozitīvu prieku sevī un skatītājos. Bet – varbūt tā ir mūsu misija.
