Ingmars Zemzaris: Valoda – mūsu lielākais nacionālais dārgums 22
Sava valoda ir mūsu lielākais nacionālais dārgums – tā sacījis Endzelīns. Ir dārgumi, ko glabājam aiz deviņām atslēgām. Turpretim valodu lietojam ik dienas – gan skolās un baznīcās, gan veikalos un krogos. Gan paliekamās grāmatās, gan viendienas ziņās, kas rīt nevienam nebūs vajadzīgas. Taču valoda ir ne tikai jālieto, bet arī jākopj. Jā, mēs nedzīvojam diženā laikmetā. Tomēr, lai cik mazvērtīgs būtu tas, ko runājam vai rakstām, tas neatceļ mūsu atbildību par valodu, kuŗā to darām. Ja ne aiz cieņas pret sevi, tad kaut aiz pienākuma pret bērnu bērniem.
Modināt mūsu iemigušo interesi par savu valodu, ielūkoties tās vēsturē un tās bagātībā – tāds nolūks ir šai rubrikai. Un lai to ikreiz pavada kāds paraugs no vistīrākā mūsu valodas avota – tautas dziesmām!
Bet kā šo rubriku sauksim? “Mātes valoda” skan mīļi un izklausās latviski, bet patiesībā tas ir verdzisks vācu Muttersprache tulkojums. “Dzimtā valoda” ir nevainojama izteiksme. Tomēr parasta tā mums kļuvusi tikai krievu родная речь ietekmē. Tāpēc labāk dosim godu tiem, no kā savu seno un skaisto valodu esam mantojuši, tiem, kas to runājuši tīrāk par mums, un liksim šai rubrikai nosaukumu “Tēvu valoda” – kā latvieši savu valodu ir saukuši paaudžu paaudzēs.
Starp citu, ar tēviem te mums nav jāiedomājas tikai vīrieša cilvēki vien: tautas valodā tēvu vārdam ir arī nozīme ‘vecāki’. (“Vai tavi tēvi mājās?”)
Daži vārdi pārdomām
Lai no rubrikas būtu kāds gluži praktisks labums, aizrādīsim arī uz valodas kļūdām. Taču vispirms lūkosim novērst kādus fundamentālus maldus.
Atšķiŗot latviešu vikipēdijā šķirkli valoda, varam lasīt, ka “valodas galvenā funkcija ir saziņa”. Šo pašu apgalvojumu bieži varam lasīt mūsdienu valodnieku un nevalodnieku publikācijās. Tas ir lēti noticams, bet patiesībā dziļi maldīgs un bīstams.
Iedomāsimies vientuļnieku tuksnesī! Viņam valoda ir tikpat nepieciešama kā aktīvam pilsētniekam. Skaidrs, ka vientuļnieka situācijā valodai vispār nav saziņas funkcijas. Tomēr vientuļniekam tā ir nepieciešama, lai viņš varētu – domāt.
Skuķis, kas pļavā plūc jāņuzāles un pin no tām vainadziņu, var nezināt, kā katru zālīti sauc. Arī bezvalode gotiņa tai pļavā ganās, nezinot savas barības vārda. Tomēr pļavas zālītes vienādi objektīvi eksistē gan gotiņai, gan skuķim, gan visu zālīšu vārdu zinātājam Linnejam.
Pavisam citādi ir ar gara jēdzieniem. Tādas lietas kā, piemēram, ticība, godprātība, krietnums, žēlastība, tuvākmīlestība, piedošana bez šaubām pastāv, taču ārpus šās pasaules materiālitātes. Un tāpēc vienīgā “substance”, kas mums ļauj ar tām operēt, ir valoda. Jeb, Vilhelma fon Humbolta vārdiem sakot, valoda ir cilvēka “iekšējās esmes organs”.
Brāļi Grimmi savas monumentālās Vācu vārdnīcas titullapā ir likuši Jāņa evaņģelija vārdus: “Iesākumā bija vārds.” Saprotams, ka arī šam vārdam, kas bijis pirms pasaules radīšanas (jeb bijis pasaules radīšanas pirmpamatā), nav nekādas saziņas funkcijas, bet ir apziņas un idejas funkcija.
Valoda pirmām kārtām nodrošina cilvēka brīvās inteliģences funkcionēšanu, tā atšķiŗ cilvēku no mēmās kustoņu valstības. Valodas galvenā funkcija tātad ir pacelt cilvēka apziņu pāri materiālās pasaules iznīcībai. Lielā skaidrībā to pasaka Kristus: “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.”
Kas grib uzsvērt valodas saziņas funkciju, var savu domu formulēt citādi (faktiski otrādi): no visiem saziņas veidiem galvenais ir valoda. Tā nu ir balta patiesība. Kaut kā jau mēs sazināmies arī ar žestiem, grimasēm vai grafiskām zīmēm. Tomēr visi šie saziņas veidi kopā neatsveŗ valodu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka saziņa būtu valodas galvenā funkcija. Ja pastāv tāda sabiedrība, kur valodas galvenā funkcija ir saziņa, tad tā ir mežoņu sabiedrība. Iespējams, technoloģiski ļoti attīstīta mežoņu sabiedrība.
Bet kā minētie maldi attiecas īpaši uz mums, latviešiem, par to daži vārdi citā reizē.
***
Smejat, ļaudis dziesmiņai,
Nesmejat valodai:
Dziesmiņ’ mana izdomāta,
Valodiņa Dieva dota.
(No Lēdmanes)
***
Der zināt
Vēl pirms vāciešiem kristīgo ticību Latvijas teritorijā sludināja krievi. Tā nu kopā ar dažiem kristīgās baznīcas jēdzieniem esam mantojuši arī attiecīgos krievu vārdus, piemēram, svēts, grēks, sods (no судъ), baznīca, gavēt. Ir mums no tiem laikiem arī citi aizguvumi no senkrievu valodas, piemēram, zvans, grāmata, bļoda, žēl, pīrāgs, pūkas. Šie vārdi kā seni patapinājumi, protams, nekādā ziņā nav skaužami no mūsu valodas.
Toties lieki ir ieviest svešus vārdus labu savējo vietā. Kāpēc mums gardās sēnes jāsauc krievu vārdā par “baravikām”, ja mums pašiem ir savs labs vārds cietene jeb cietā beka?
***
Valodas kļūda
Kā mums ir vārds toreiz no to reizi, citreiz no citu reizi, tāpat arī pašreiz no pašu reizi – nevis “patreiz” (nevar taču teikt “patu reizi”!). Pareizs un labs ir arī vecais vārds patlaban.
