Anna Žīgure: Kultūras ministrijas ēka – neērtības sajūta un svelošs kauns 22
Ceturtais maijs ir svētki, par ko var pateikties LPSR Augstākās padomes deputātiem, kuri, lielākās daļas sabiedrības atbalstīti, iesāka neatkarības atjaunošanu mūsu valstī. Šogad svētku dienā uz Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūra Esplanādes malā atklāja atjaunoto Nacionālo mākslas muzeju. 1990. gada 4. maijā, kad mūsu deputāti parādīja savu stāju, turpat simt gadus neremontētais muzejs atradās uz Gorkija un Kirova ielas stūra Komunāru laukuma malā.
Celtnieku, restauratoru un visu pārējo darba darītāju kopējais veikums, ko bija iespējams realizēt par Rīgas nodokļu maksātāju un Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem, ir prieka un lepnuma vērts. Atjaunotais muzejs simbolizē atjaunotās Latvijas laikā paveikto gluži tāpat kā Nacionālā bibliotēka un Biržas nams, “Gors” Rēzeknē, Cēsu koncertzāle, “Dzintars” Liepājā, Rundāles pils, Daugavpils Rotko centrs, Bauskas pils, Dzintaru koncertzāle un neskaitāmi citi lielāki un mazāki jauni vai izremontēti mūsu kultūras un izglītības pīlāri. Ir labi un pareizi, ka nodokļu maksātāju un Eiropas Savienības līdzekļiem bieži pievienojas arī uzņēmumu un privāti – cilvēku – dotā nauda!
Skatoties no Nacionālā muzeja jumta terases, var aptvert, cik liela un skaista ir mūsu galvaspilsēta, bet, nolaižot acis un paveroties uz kādu necilu ēku ielas pretējā pusē Krišjāņa Valdemāra un Andreja Pumpura ielas stūrī, pārņem ne tikai neērtības sajūta, bet svelošs kauns. Kā visu aizmirsta un gandrīz drūpoša, noplukusi, kādreiz, iespējams, skaistā tonī krāsota, mūsdienās stāv ēka, kurā veido, balsta un īsteno mūsu nacionālo kultūrpolitiku. Neērti teikt, ka šajā nolaistajā namā atrodas neatkarīgās Latvijas Kultūras ministrija!
Kultūras ministrijas ēkas fasāde pēdējo reizi krāsota pirms divdesmit viena gada (1995) un vēl gadu agrāk salabots jumts. Kopš tiem senajiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis Daugavā, un daudzās citās bagātākās ministrijās veikti visdažādākie remonti gan iekšpusē, gan ārpusē. Kultūras ministrijas iekštelpas pēdējos gados arī ir daļēji remontētas – vismaz lielā zāle un arī mazā, un ministres kabinets. Tādēļ vairs nav jābaidās no neērtiem jautājumiem, bet attiecībā uz ārpusi viesi ir tik labi audzināti, ka izliekas nepamanām…
Tāpat kā daudzas citas, arī Kultūras ministrijas ēka skaitās Valsts nekustamo īpašumu pārvaldībā, bet acīmredzot šī skaisti izremontētā iestāde neuzskata par vajadzīgu pavērst savu seju un domas uz Kultūras ministrijas pusi.
Visiem zināmi Latvijas kultūras sasniegumi mūsu valstī un pasaulē, bet kurš var izskaidrot vietējo ierēdņu nievājošo attieksmi pret namu, par kuru ikvienam būtu jājūt kauns. Iespējams, šī vilcināšanās ir tīša un kāds grib novest Valdemāra ielas 11A ēku līdz pilnīgi degradētam stāvoklim, lai pēc tam to nodotu privatizācijai vai citādi par sviestmaizi atdotu kādam mantīgam attīstītājam. Vieta ir dārga. Varbūt kaut kur ārpus centra jau noskatīts gruntsgabals jaunai kultūras ministrijas būvei?
Cik zināms, šogad maijā sāksies un līdz rudenim tiks pabeigts KM sētas remonts un pārbūvēta tā sētas daļa, no kuras atdalās gabali. Finansējums no KM iekšējiem resursiem. Līdz 2018. gadam paredzēts nokrāsot fasādi un nomainīt daļu logu līdz ar notekūdeņu caurulēm un palodžu aplodām. Arī šiem darbiem finansējums tiks nodrošināts no KM iekšējiem resursiem. Lai darītu nopietnākus darbus, ministrijai trūkst līdzekļu.
Acīmredzot uzņēmējsabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” cīnās ar vēl lielāku naudas trūkumu. Pārfrāzējot slaveno teicienu: esam visi vienādi nabagi, tikai citi ir vēl nabadzīgāki…
Kā šajā situācijā rīkoties sabiedrībai? Lieta tāda, ka Kultūras ministrijas ēka nav tikai radošo cilvēku, bet visas sabiedrības problēma. Ja reiz VNĪ nav ieinteresēta ko darīt, jādodas talkā! Tāpat kā vairākos citos gadījumos, nepieciešams uzaicināt cilvēkus un uzņēmumus ziedot naudu un darbu, lai līdz Latvijas simtgadei savestu Kultūras ministriju tādā kārtībā, lai tās ārpuse un iekšpuse atbilstu mūsu kultūras slavai pasaulē. Ko darīt pagaidām? Varbūt mākslinieki varētu ietīt ēkas fasādi tikpat skaisti, kā tas nesen notika ar Doma baznīcas torni? Kāds, iespējams, iebildīs, ka tā būtu Potjomkina sādža… Toties nevajadzēs melot, izliekoties nezinām ēkas patieso funkciju.
