Jānis Bulis: Vai mums pietiks drosmes, gudrības un spēka aizstāvēt Latviju? 53
Romas katoļu baznīcas Latvijā Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis 14. augusta vakarā Aglonā vadīja tautas krustaceļa lūgšanu. Tā saviļņoja gan Aglonas Bazilikas sakrālajā laukumā pulcējušos ticīgos, gan skatītājus, kuri to vēroja Latvijas Televīzijas tiešraidē. Publicējam lūgšanas fragmentus.
Rit 21. gadsimta 14. gads, ir pagājušas divas tūkstošgades kopš Kristus piedzimšanas. Vēl arvien daudzi nepazīst Jēzu. Aizvadītais 20. gadsimts ir tehnikas progresa, jaunu atklājumu laikmets un vienlaikus karu, daudzu cilvēku un tautu nāves un bada ciešanu laikmets. Visu cilvēku un tautu vēsturē ir ierakstīts savs krustaceļš, pie tam ne filozofiskā, bet vēsturiskā nozīmē. Šīs personiskās un tautas ciešanas cieši saistās ar Jēzus krustu. Jēzus neatpestī kādu abstraktu cilvēku, bet gan konkrētu cilvēku konkrētā laikā konkrētā ģeovēsturiskā vidē, kultūrā. Ikviena cilvēka, tautas, pasaules vēsturē izteiksmīgi saskatām atsevišķās krustaceļa stacijas. Redzam analoģiju ar Kristus “Via Dolorosa”.
Šogad aprit 100 gadi, kopš sākās Pirmais pasaules karš [..]. Tas tika dēvēts arī par lielo karu, nāciju karu un karu, kas izbeigs visus karus pasaulē. [..] Tas kļuva par smagu pārbaudījumu Eiropas tautām, izgāja ārpus koalīciju robežām, izraisīja nekad līdz tam nebijušus dzīvā spēka zaudējumus – gāja bojā aptuveni 17 miljoni cilvēku. [..]
Pieminot šajā karā cietušos, upurus, šogad notika tā sauktais Eiropas krustaceļš, kura ietvaros kādreizējās Rietumu frontes vietās uzstādīti 170 krusti, katrs krusts simbolizē 100 000 no 17 miljoniem upuru. Varētu likties, ka pēc tik drausmīga kara cilvēki nekad vairs viens otram neko tādu nenodarīs, tomēr tikai vienu paaudzi vēlāk notika vēl šausmīgāks – Otrais pasaules karš. Bijām pārliecināti, ka nacisma, fašisma, komunisma staļinisma sērga palikusi pagātnē, bet nē – 21. gadsimtā Eiropas vidū, aptuveni 1500 kilometru un 25 brauciena stundu attālumā no Latvijas, proti, Ukrainā, Krievija uzsākusi tā saukto slēpto hibrīdkaru – meli valsts augstākajā līmenī un plašsaziņas līdzekļos, impēriskas tieksmes, nacisms, terorisms, cilvēku nolaupīšana, drausmīgas spīdzināšanas, nogalināšana, diversijas melu propagandas apmāti cilvēki – tās ir tikai nedaudzas šī Krievijas iniciētā, inspirētā, gadiem gatavotā un plānotā, sponsorētā un realizētā kara iezīmes. [..] Secinājums ir tikai viens – kā visi redzam, ļaunais gars nesnauž, bet čakli darbojas, jo augļi, ko redzam, par to liecina.
Vienīgais, kurš spēj dziedināt, ir Jēzus, arvien ir tas pats Jēzus krusts, pie kura viņš mirst mūsu visu pestīšanai. Ejot Jēzus Kristus krustaceļā, lūgsim mieru pasaulei, īpaši Ukrainai, Irākai, kur notiek kristiešu vajāšanas, kristiešu slepkavības. [..] Lūgsim mieru cilvēku sirdīm, lūgsim patiesības un mīlestības uzvaru, grēku piedošanu, lūgsim mieru Latvijai. [..]
1. apstāšanās
Tiesas spriedums Jēzum. No Pilāta teiktā bija atkarīga Jēzus nākotne. Pilāts varēja pateikt, ka Jēzus netiks notiesāts uz nāvi, tomēr Pilāts izvēlējās “mazgāt rokas”. Vārdam piemīt milzu spēks. To redzam mūsu ikdienas dzīvē. Brīžiem pietiek viena vārda, lai līdzcilvēkam uzlabotos garastāvoklis, vai tieši pretēji – izraisītu cilvēkā asaras. Ar vārdiem varam paust labo, runāt patiesību, bet varam arī nolādēt un lamāties. Varam arī izkropļot patiesību un tādējādi kalpot tam, kurš ir arī melu tēvs. Nožēlojami, ka joprojām brīvi raida Krievijas melu televīzijas kanāli un turpina apmāt cilvēku prātus arī šeit, pierakstot Ukrainai Krievijas noziegumus, izplatot melus, ka Ukrainā pie varas fašisti, ka Odesā tika ēsti sadeguši cilvēki, ka Slovjanskā ticis pienaglots pie krusta puisītis, un izplata cita veida melus, ka Ukrainas armija, nevis Krievijas teroristi, ar zenītraķetēm un mīnmetējiem apšauda dzīvojamos rajonus un mierīgos iedzīvotājus, ka Ukrainas armija, nevis Krievijas teroristi, ar Krievijas kara tehniku notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu. [..]
Jēzu, līdz ar Tevi stāvot Pilāta priekšā, pārdomāsim, kā mēs katrs izmantojam runas dāvanu, vai mūsu sacītais kalpo labajam, patiesībai. [..] Jēzu, mēs lūdzam piedošanu sev un visiem politisko sistēmu un totalitāro režīmu nepatiesi apsūdzētajiem un netaisni notiesātajiem.
2. apstāšanās
Jēzus pieņem krustu. Viņš uzņemas krustu mīlestībā uz cilvēku. Mūsu ikdiena nav brīva no ciešanām un krusta, un mūsu krusts ir viss, ko veltām Dievam mīlestībā uz Viņu un līdzcilvēku. Tas var būt milzīgs ikdienas pienākumu krusts, mūsu krusts var būt kā fiziskas, tā arī garīgas ciešanas. [..]
Kad uz Dņepropetrovskas slimnīcu tika atvesti ukraiņu karavīri pēc tam, kad no Krievijas teritorijas viņu pozīcijas bija apšaudītas no zenītraķešu kompleksa “Grad”, ievainojumi un sakropļojumi bija tik šausmīgi, ka mediķi, tos redzot, krita bezsamaņā. Ārsti, kuri operēja ievainotos, nespēja valdīt asaras, stāstot, ka, tikko atguvušies no anestēzijas un smagām operācijām, amputācijām, šie jaunie cilvēki teica – pat ja, dodoties karot, būtu zinājuši, ka tiks tā sakropļoti, viņi vienalga būtu gājuši aizstāvēt savu dzimto zemi.
Kā mēs pieņemam krustu, kā pieņemam Dieva gribu? Vai cenšamies to iepazīt? Cik mūsos ir ticības? Vai gribam uzveikt savu egoismu? Vai mums pietiks drosmes, gudrības un spēka aizstāvēt Latviju, ja būs tāda vajadzība? Jēzu, dziedini mūsu sirdis, lai mēs ik brīdi spētu teikt – Jēzu, es uzticos Tev.
3. apstāšanās
Jēzus kritiens. Kritiens uz cietas, akmeņainas zemes, sāpes, trokšņains pūlis, kas lielākoties uztver Jēzus ciešanas kā labu izklaidi. Tik maz ir to, kuri jūt līdzi.
Gandrīz ik dienas sastopam tos, kuri cieš, tādus, kuru ciešanas ir redzamas un taustāmas kā Jēzus kritiens. Mūsu tuvinieki piedzīvo sāpes, gaida rindā pie ārsta, guļ slimnīcā, iziet rehabilitāciju. Citi tuvojas zemes dzīves noslēgumam. Vai spējam viņiem līdzi just? Vai spējam raudzīties uz viņiem ar mīlestību un pateikt kādu labu vārdu… Ir vēl cita veida ciešanas – Jēzus tās spēcīgi pārdzīvoja, tās ir ciešanas, ko izraisa atstumšana, mīlestības trūkums, īpaši – vistuvāko cilvēku mīlestības trūkums. Bērni, kuri jūtas negribēti un nemīlēti, vīru pamestas sievas, sievu nodoti vīri, veci vientuļi cilvēki, tālu prom no saviem bērniem, slimnieki, kurus pametuši vistuvākie, ģimenes, kur ir vientulība, atstumšana un nesapratne arī tajās lietās, kas ir tik sīkas un niecīgas. [..]
Aprīlī parādījās šokējoši kadri no Harkovas, kur kāda sieviete kājām spārdīja piekauto, bez samaņas esošo mītiņa “Par vienotu Ukrainu” dalībnieku. Cilvēki atpazina sievietē mediķi, bet cietušais izrādījās Harkovas aviācijas institūta pasniedzējs, tehnisko zinātņu kandidāts. Mītiņa dalībniekiem uzbruka ar koka nūjām bruņoti prokrieviski noskaņoti bandīti, sita pat sievietes un bērnus. Slimnīcā viņam konstatēja ielauztu galvaskausu. Veiktas vairākas operācijas, un, kaut gaidāma smaga rehabilitācija, šis cilvēks, kad atguva samaņu un spēja atcerēties notikušo, teica, labi, ka tas noticis ar viņu, nevis ar kādu citu cilvēku, kurš varbūt nespētu to visu izturēt un paciest. Jēzu, Tavās žēlsirdīgajās rokās ieliekam visus, kuri cietuši no līdzcilvēku mīlestības trūkuma.
4. apstāšanās
Tikšanās ar māti. Jēzus krustaceļā nevarēja pietrūkt viņa mātes. Vissvētākā Jaunava Marija [..] māte, kura cieš līdzi dēlam par mums. Mātes ciešanas un sāpes saistās ar augšāmcelšanās cerību.
Cerība ir ļoti svarīgs elements mūsu ikdienā. Kad laulātie dod laulāto solījumus, viņi cer, ka būs kopā visu mūžu, viņi cer, ka būs laimīgi. Vecāki cer, ka viņu bērni būs veseli un izaugs par labiem un krietniem cilvēkiem. Bērni cer, ka būs vecāku mīlēti un saprasti. Vecāku pirmais un galvenais uzdevums ir ne tikai dāvāt mīlestību saviem bērniem, bet arī iemācīt tiem atšķirt labu no ļauna un patiesību no meliem. [..]
Slovjanskā tika zvēriski spīdzināts un nogalināts kāds deputāts Ribaks par to, ka neļāva teroristiem noņemt no pašvaldības ēkas Ukrainas karogu. Viņam bija uzšķērsts vēders, izrautas acis, nogrieztas ausis un deguns, bet mirstīgās atliekas atdeva ģimenei. Sieva devās pie savas mātes. Māte padzina meitu, kliedzot, ka viņa esot fašiste, ka viņas vīrs bijis fašists un saņēmis, ko pelnījis, ka viņai esot kauns par tādu meitu. [..]
Gadās, ka vecāki ir naida apmāti un nostājas paši pret saviem bērniem. Ir sievietes, kas pamet savus bērnus, bet ir mātes, kuras par saviem bērniem atdevušas dzīvību. Ir mātes, kuras raud par saviem bērniem noziedzniekiem, par mirstošiem no neārstējamām slimībām, no bada. Lūgsim par savām mātēm, par mātēm citviet pasaulē, kurām nākas apbedīt savus bērnus, kas krituši, aizstāvot savu dzimto zemi, kuri gājuši bojā karadarbības dēļ. Lūgsim par mātēm, kuras zaudēja savus bērnus Krievijas teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā. Mēdz teikt, ka no debesīm krīt zvaigznes, bet pie Doņeckas no debesīm krita bērni…
5. apstāšanās
Kirēnas Sīmaņa palīdzība. Šeit nav līdzjūtības pret cietušo, ir kauns būt līdzās notiesātajam, nav vēlēšanās palīdzēt un atvieglot ciešanas, ir rūpes par to, ko citi padomās. Nav labās gribas, ir izmisīgs jautājums – kāpēc es? Mums nav viegli saprast Dievu, vēl jo vairāk tad, ja savu dzīvi nebalstām Viņa baušļos, vēl vairāk, ja mūsu dzīvē trūkst mīlestības, tās mīlestības, kādu mācīja Jēzus, – pilnīgas, piedodošas, adresētas visiem, pat tiem, kuri mūs ienīst. Nav viegli pieņemt krustu, akceptēt savu vājumu un slimības, pieņemt nelaimes, kas skar mūsu tuviniekus. Nav viegli, ja mums ir savs pasaules tēls, kad uzskatām, ka mēs šo pasauli būtu iekārtojuši labāk par Dievu. [..]
Varētu likties, ka mūsdienu patēriņa pasaule ir nejūtīga pret ciešanām un pāridarījumiem, taču, par laimi, ir cilvēki, kuri nesavtīgi ir gatavi palīdzēt tuvākajam. Ukrainā nav reti gadījumi, kad karavīri iet bojā, glābjot savus ievainotos biedrus, sapieri pašaizliedzīgi strādā, neitralizējot tūkstošiem spridzekļu, kurus uzstādījuši teroristi un uz kuriem uzsprāguši desmitiem cilvēku un bērnu. Mediķi dara visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajiem. Kungs svētī visus, kuri nesavtīgi palīdz līdzcilvēkiem.
6. apstāšanās
Veronika. Jēzus krustaceļā nostājas kāds, kas tuvojas un palīdz aiz brīvas gribas. Tā ir sieviete, ko tradīcija sauc par Veroniku, kura ir līdzjūtīga un neparasti drosmīga [..]. Citi ļāvušies bailēm un šausmām, bet Veronika neļaujas pūļa spiedienam – viņa pieiet pie izsmietā notiesātā, noslauka viņam seju.
Mūsu ikdiena ir tūkstošiem izteiktu vārdu un veiktu žestu summa. Bieži neapzināmies, cik tie svarīgi, un maz vērtējam to nozīmi. Citādi ir, ja jūtamies otra cilvēka nejauša vārda vai žesta ievainoti, tad piešķiram šim notikumam plašu jēgu un otram cilvēkam viegli pierakstām ļaunus nodomus. Katrs labs darbs ir kā noslaucīt Jēzum seju. Katra piedošana, katra steigšanās palīgā, labs vārds, mierinājuma, iepriecinājuma, cerības vārds ir liecība Dieva mīlestībai. Par nožēlu, mūsdienu cilvēks nereti savā dzīvē ir divkosīgs – viena seja sev, otra, bieži pilnīgi pretēja, – pasaulei. Sabiedrībā – kulturāls cilvēks, bet ģimenē – tirāns. Šodien šādu divkosību un melus redzam valstu un tautu līmenī. Notiek tā sauktais informācijas karš. Krievija nesen izveidojusi speciālu armijas daļu, iesaistot hakerus un tā saucamos “internettroļļus”, kuri par samaksu internetā izplata un aizstāv melus. Tas viss ir sasniedzis neiedomājamus mērogus.
Jēzu, palīdzi mums rīkoties saskaņā ar Tavu mācību – atmest viltu, melus, lepnību un negodīgumu.
7. apstāšanās
Dieva seja atkal zemes putekļos. 20. un 21. gadsimtā esam bieži sastapušies ar Dieva izsmiešanu, Dieva esamības noliegšanu, materiālistiska pasaules uzskata veidošanu. Aizvadītais gadsimts spridzināja baznīcas, postīja krustus, no ticības novērsās daudzi kristītie cilvēki [..]. Smagi redzēt, ka ticība Dievam, Dieva vārds tiek izmantoti ļaunos nolūkos.
Doņeckas un Luhanskas apgabalos daļā dievnamu tiek atļauts uzturēties un nakšņot teroristiem, kur tiek ierīkotas ieroču un munīcijas krātuves. Teroristu vidū ir arī tā sauktās Krievijas pareizticīgās armijas pārstāvji, kuri, kā atzīst atbrīvotie gūstekņi, visnežēlīgāk spīdzina nolaupītos cilvēkus – dur adatas zem nagiem, cauršauj rokas un kājas. Vienlaikus teroristi nolaupa dažādu konfesiju priesterus, mācītājus, spīdzina un nogalina. Kad tika atbrīvota Slovjanska un atrakti apbedījumi, starp noslepkavotajiem atpazina pareizticīgo priesteri un divus viņa dēlus. Viņi tika nomocīti par to, ka aiznesa ukraiņu karavīriem ūdeni. Cits priesteris tika nošauts, kad centās vest pie prāta bruņotos teroristus. [..] Visi šie un daudzi citi fakti un liecības vieš šausmas, ka kaut kas tāds notiek tepat mums līdzās, Eiropā, nevis kādā senā mežoņu ciltī. Un ko dara pasaule? Pasaule, kā redzat, ir bezspēcīga.
Jēzu, ieliekam tavās rokās mūsu Latviju, Ukrainu, Irāku, Sīriju, Jēzus zemi, kā teica pāvests Francisks, un visu pasauli, īpaši jauno paaudzi. Atjauno mūsos patiesu cerību, ticību, mīlestību un dod mums mieru.
8. apstāšanās
Raudošās sievietes. Svētais Lūkass, aprakstot šo ainu, atzīmē, ka sievietes raudāja par Jēzu, bet Jēzus, skatoties uz milzīgajām sāpēm un nogurumu, pamāca – neraudiet par mani, bet gan raudiet par sevi un saviem bērniem. Arī mēs mēdzam raudāt, bet mūsu asaru iemesli ir dažādi [..].
Atbrīvotajā Lisičanskā māte ar asarām acīs stāsta, kā uz ielas viņas piecus gadus vecajam dēlam tāpat vien joka pēc teroristi nopakaļ raidīja automāta ložu kārtu, priecīgi saucot: “Re, cik labi viņš skrien!” Puisītis skrēja, jo vēlējās saglabāt dzīvību, bet no pārdzīvotā šoka viņš nosirmoja un pārstāja runāt. Kad pilsētā ienāca Ukrainas nacionālā gvarde, pateicoties viena karavīra labām psihologa spējām, mazais zēns atsāka runāt un pārstāja baidīties no formās tērptiem cilvēkiem. [..]
Ir drausmīgi, ja mātei jāpiedzīvo sava bērna ciešanas, slimības, sakropļošana, nāve. Vēl briesmīgāk, ja bērna dvēseli izkropļo grēks. Kā sekas tam ir darbi, kādus šobrīd Ukrainā veic Krievijas teroristi un vietējie separātisti. Tie nav Dieva darbi. Dievs nevēlas, lai cilvēks šādi darītu. Var tikai secināt, cik drausmīgas sekas ir gandrīz gadsimtu ilgajai padomijā valdošajai bezdievībai, pat sātanismam, kas izpaudās čekas un komunistu drausmīgajos noziegumos gan pret Krievijas, gan Latvijas, gan citām tautām. Kaut kas tāds nepazūd bez pēdām, bet atgriežas izmainītā veidolā un kvalitātē.
Vai protam raudāt par saviem grēkiem, par mūsu tuvinieku grēkiem, vai lūdzamies par viņu atgriešanos pie Dieva? Vai protam raudāt tad, kad attālināmies no Dieva? Kungs, piedod mums mīlestības trūkumu, vardarbības, naida, atriebības grēkus, laulības pārkāpšanu, vienaldzības grēkus, piedod mums, kā arī mēs piedodam tiem, kuri bijuši mūsu asaru iemesls.
9. apstāšanās
Jēzus atkal krīt. Kas izraisa šo kritienu? Vai Jēzu kāds pagrūž? Bet varbūt Viņam vienkārši pietrūka spēka? Raugoties uz pakritušo Jēzu, saprotam, ka cilvēka spēki ir ierobežoti, cilvēks nespēj pats sasniegt mērķi, cilvēkam nepieciešams Dievs. Bieži vien [..] esam pārliecināti, ka paši tiksim galā, ka mums nevajag ne citu cilvēku, ne baznīcas, ne Dieva palīdzību. Tādējādi krītam lepnības grēkā. [..]
Lepnība liek cilvēkam krist ļoti zemu, zaudējot savu cilvēcību. Eņģeļus, kuri krita lepnības grēkā, šodien dēvējam par sātaniem jeb dieva pretiniekiem. Krievijā pazīstamais aktieris Ivans Ohlobistins, bijušais pareizticīgais mācītājs, pirms dažām dienām tviterī novēlēja visiem ukraiņiem nomirt [..], kāds odiozais deputāts TV paziņoja, ka Baltijas valstis un Poliju vajag sabombardēt un noslaucīt no zemes virsas. Saskaņā ar aptaujām 85% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Krievijas agresīvo politiku Ukrainā, par ko visa civilizētā pasaule ir šokā. Tikai viens deputāts balsoja pret atļauju ievest Ukrainā Krievijas karaspēku.
Lūgsim par visiem, kas ir melu propagandas maldināti, morāli pagrimuši, nocietinājuši savu sirdi Dievam un tuvākmīlestībai, lai viņi atrastu patiesību un saņemtu atgriešanās žēlastību.
10. apstāšanās
Jēzum atņem drēbes. Kareivji norauj Jēzum drēbes, kas piekaltušas pie brūcēm. [..] Jēzum tiek atņemts viss, viņš tiek nolikts izsmieklam. Cilvēks spēj izdomāt drausmīgas spīdzināšanas, zinām to no nesenas vēstures – čekas un gestapo pagrabi, un ne tikai, bet arī no šodienas notikumiem. No cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana, alkatība, viltus, liekulība, izlaidība, skaudība, lepnība, muļķība, lasām Mateja evaņģēlijā [..].
Kijevas Maidana laikā ziemā, vairāk nekā mīnus 20 grādu salā, vienu no Maidana aktīvistiem specdienesti izģērba kailu un sita. Vēlāk, kad vainīgais stājās tiesas priekšā, šis cilvēks, cietējs, piedeva pāridarītājam un atsauca savu iesniegumu, jo vainīgajam bija ģimene un mazs bērns. Teroristi Doņeckā un Luhanskā nolaupa cilvēkus, spīdzina, piespiež atdot īpašumu, izdzen no mājām, pārkāpj jebkādas cilvēktiesības un likumus. [..] Šāda ļaunuma priekšā cilvēks jūtas kails un neaizsargāts.
Jēzus piedzīvotais ir mūsu laiku sevišķs simbols un zīme, šodien tik daudzām personām tiek atņemta cieņa. Arī mēs dažkārt esam kā tie kareivji – varbūt neatņemam cilvēkiem apģērbu, bet atkailinām viņus psiholoģiski, ievainojam viņu morālās jūtas, kad aprunājam, nosodām, nododam kāda uzticēšanos, esam nediskrēti, izsmejam mūsu tuvākā fiziskās, psihiskās vai morālās vājības [..]. Piedod mums, Jēzu, un atjauno mūsu cilvēciskās personas cieņu, dāvā mums visiem tīras domas, labus darbus un nodomus [..].
11. apstāšanās
Jēzu pienaglo krustā. Jēzus ciešanas turpinās, jo mūsu grēki ir kā naglas, kas caurdur viņa rokas un kājas. Mūsu grēku naglas nekad nevienam nekļūs žēlastības avots, ar tām mēs sitam krustā savu dvēseli. Krustu, šo drausmīgo moku un soda rīku izdomāja cilvēki, nevis Dievs. [..] Katrs krusts ir cilvēka roku darbs. Mēs paši sevi sitam krustā, ļaujoties vājībām, pāridarījumiem, naivumam, jo mēdzam paši iet pie tiem, kas mūs piekaļ pie kāda morāla, fiziska vai garīga krusta.
Ukrainā liela daļa no tiem, kas gāja uz referendumu un balsoja par tā sauktajām Doņeckas un Luhanskas republikām, tagad nedēļām slēpjas pagrabos bez ūdens, medikamentiem, pārtikas, jo ir kļuvuši par pašu ataicināto teroristu vardarbības upuriem un dzīvu vairogu. Teroristi izvieto mīnmetējus pie bērnudārziem, slimnīcām, skolām, baznīcām [..], sagrauj un posta infrastruktūru, apšauda dzīvojamos rajonus [..], iegalvojot, ka to dara Ukrainas armija.
Ir cilvēki, kuri lētticīgi tic visam, ko stāsta teroristi, ko propagandē Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Tik liela ir cilvēku nespēja pašiem domāt, izvērtēt informāciju, salīdzināt faktus, liecības. Lūk, cik lielas sekas ir tam, ka cilvēks ar baiļu naglām ir kā pienaglots pie melu propagandas krusta.
Jēzu, mēs esam vāji, grēcīgi, mums grūti ievērot Tavus baušļus, īpaši mīlestības bausli, palīdzi mums redzēt, ka Tevī ir mūsu spēks [..], palīdzi mums prast atšķirt patiesību no meliem.
12. apstāšanās
Jēzus nāve. Jēzu, [..] Tu nāci starp mums, lai iesētu labā uzvaru pār ļauno, tagad Tava misija piepildās. Tu teici uz krusta – ir piepildīts. Ir piepildīts tas, ko vēstīja pravieši, ko cilvēki gaidīja vienmēr. Cilvēces vēstures kulminācijas punkts ir sasniegts. Kopš šī brīža viss nozīmē atgriešanos šajā punktā – labā uzvaras pār ļauno grauds ir ticis iesēts, un no mums ir atkarīgs, vai tas dīgs un attīstīsies.
Notikumi Ukrainā, Irākā, kur nogalina kristiešus, Sīrijā, Gazā un citviet pasaulē, kas risinās mūsu priekšā kā online režīmā, skaidri liecina, cik zemu var krist cilvēks, ja viņa sirdī nomirst Dievs. Lielai daļai no mums vēl daudzi dzīves gadi priekšā, taču jau tagad mēs lūdzam Tevi, lai aizejot mēs varētu teikt – ir piepildīts. Esmu izpildījis uzdevumu, kādu Tu, Dievs, esi devis manā dzīvē. [..] Lai mūsos neizdziest ilgas pēc taisnības un patiesības.
13. apstāšanās
Jēzu ieliek mātes rokās. Jāzeps devās pie Pilāta un lūdza Jēzus miesu, noņēma to no krusta, lasām Lūkasa evaņģēlijā [..]. Cik briesmīgi, ka teroristu notriektajā Malaizijas lidmašīnā bojāgājušo mirstīgās atliekas teroristu vainas dēļ ne visas ir izdevies atrast un radiniekiem pat nav iespējas viņus apbedīt… Kā gan jājūtas cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus un mēģina zvanīt uz viņu mobilajiem tālruņiem, bet tur atbild tie, kuri apzaguši mirušos, piesavinājušies viņu mantas? Kā “punkts uz i” visam šim morālajam pagrimumam ir kādas jaunas separātistes internetā izliktā lielīšanās ar kosmētiku, ko viņai no katastrofas vietas atgādājis draugs terorists.
Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. [..] Mūsu aicinājums un sūtība ir dzīve Dievā jau šeit virs zemes. Vatikāna II koncils atgādina, ka cilvēks nes sevī mūžības aizmetni, šis aizmetnis nemitīgi jāattīsta lūgšanā, svētajos sakramentos un ar kristīgu dzīvesveidu saskaņā ar evaņģēliju. [..]
14. apstāšanās
Jēzu ieliek kapā. Daba nevarēja nereaģēt uz Dieva dēla nāvi, tai vajadzēja būt satriektai par tādu neredzētu notikumu – saules aptumsums, zemestrīce… Ar cilvēku ir sliktāk. Viņš reti saprot, kur piedalās. Līdzīgi kā kareivji krusta pakājē. Virs viņu galvām risinās svarīgākais notikums – Dieva Dēls atpestī cilvēkus, bet viņi spēlē kauliņus.
Par kritušajiem ukraiņu karavīriem teroristi no radiniekiem pieprasa milzu naudu – tūkstošiem dolāru, viņi zvana tiem no bojāgājušo tālruņa, ņirgājas. Kādi ir iemesli šādai cilvēka dvēseles deģenerācijai, kad viens cilvēks ir gatavs par samaksu doties uz kaimiņu valsti nogalināt citus cilvēkus? Varbūt tas ir tāds ļaunā gara spēles rezultāts, kad Dievs cilvēka dvēselē ir aizstumts tik tālu kaktā, ka cilvēks ir aizmirsis par Viņa klātbūtni?
Arī pie mums Kristus nāk ik dienas, taču mēs tai laikā sakām, ka esam aizņemti ar ļoti svarīgām lietām. Dažkārt varbūt pat vajadzīgs kas ārkārtējs – saules aptumsums, zemestrīce, lai līdz cilvēka saprašanai tas nonāktu. Tikai tad viņam atveras acis un cilvēks ar šausmām ierauga, ka ir krustā sitis Dieva Dēlu. [..] Jēzu, dāvā mūžīgo dzīvi debesu valstībā visiem tiem, kuri aizgāja bojā, iebrūkot veikala “Maxima” jumtam.
Noslēgumā
Jebkuram tautas krustaceļam, lai cik dziļas ciešanas tā būtu piedzīvojusi, pašam par sevi nav pestīšanas vērtības. Neviena tauta, pat nesot vislielāko un visšausmīgāko vēstures pieredzes krustu, nespēj atpestīt pati sevi, bet tautas krustaceļš, vienots ar Jēzus krustaceļu, noteikti nesīs pestījošus augļus. Vai mums pietiks drosmes, gudrības un spēka aizstāvēt Latviju, ja būs tāda vajadzība?
Ne tikai atsevišķi indivīdi, personas, bet arī veselas tautas stāv krusta priekšā, tiek netaisnīgi notiesātas [..]. Tas viss noslēdzas Golgātas kalnā. [..]
Mūsu tauta pamatā ir likusi Jēzus krustu, neļausim nevienam to izraut, bet gan aizstāvēsim baznīcas mācību, baznīcu un vajadzības gadījumā aizstāvēsim arī mūsu valsti!
