Anda Līce: Putina jaunā gada uzruna no sākuma līdz beigām bija meli, izņemot vienu teikumu 8
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā gadu mijā, jādomā, daudzi salīdzināja Krievijas un Ukrainas prezidentu Jaungada uzrunas. Putins un viņa režīms, ko ar akmens cietām sejām prezentēja viņam aiz muguras trijās rindās nostādītie Krievijas armijas formās ieģērbtie statisti, atklājās savā atbaidošajā nepievilcībā. Šķita, šī uzveduma laikā viņi nedrīkstēja pat mirkšķināt acis.
Putina uzruna no sākuma līdz beigām bija meli, izņemot teikumu: “Mēs iesim tikai uz priekšu.” Krievija to tiešām arī darīs, ja šajā karā netiks sakauta. Redzot, ar kādu neatlaidību Putins līdz ar zemi turpina nolīdzināt Ukrainas pilsētas, jājautā, vai pasaule nesaprot, ka šis vēstījums ilgtermiņā to pašu paredz arī tai. Ka nevainīgo asinis nedrīkst mērīt barelos tāpat kā naftu. Ir bail domāt par brīdi, kad tiks nosaukts bojā gājušo Ukrainas iedzīvotāju skaits.
Ukrainas prezidentam Zelenskim aiz muguras bija naksnīgā Kijiva un daudzviet bez apgaismojuma, ūdens un siltuma palikusī Ukraina. Ļoti emocionālās uzrunas laikā kara posta ainas mijās ar pateicības asarām iedzīvotāju acīs un ziediem rokās, kad pēc krievu okupantu padzīšanas apdzīvotās vietās ienāk Ukrainas armijas daļas. Valsts karogi uzziedēja uz ēkām, tankiem un cilvēkiem ap pleciem.
Divas uzrunas – divas pasaules viena pret otru kā nakts pret dienu, gaisma pret tumsu. Tā nav alegorija, bet īstenība, kurā arī mēs, Latvijas iedzīvotāji, tagad esam iesaistīti un tā vai citādi paužam savu nostāju. Ne visi varam kļūt par brīvprātīgajiem, ziedot naudu ieroču iegādei, palīdzēt ar tehnoloģijām. Bet mums ir jābeidz vaidēt, ka dzīve šī kara dēļ nav vairs paciešama, ka pie tā vainojama sakaru pārraušana ar Krieviju vai ukraiņu bēgļi. Vismaz to taču mēs spējam, ja gribam kļūt patiešām gudri un stipri, par kādiem sevi dēvējam. Tikai tā var pārvarēt padomju okupācijas sekas, kuras joprojām mūs nelaiž vaļā.
Tuvojoties Jaungadam, izskanēja doma šoreiz iztikt bez svētku salūta. Šāds lēmums būtu liecinājis, ka mūsu sabiedrība šad tad spēj par kaut ko arī vienoties. Diemžēl par nožēlu un kaunu daudzviet, arī Cesvainē, kurā es dzīvoju, gāja vaļā individuālo svinētāju blīkšķi. Ko mēs šādi parādām – nevēlēšanos izprast situācijas nopietnību, nespēju būt solidāriem, savu neierobežotu egoismu, kas izpaužas kā uzspļaušana pārējiem, arī Latvijā nonākušajiem ukraiņu bēgļiem un kara šausmas tikko pārdzīvojušiem viņu bērniem? Kādi noteikti jautās: “Vai tad vairs nedrīkst neko svinēt?” Drīkst un vajag. Jautājums ir – kā. Naudas izniekošana un gaisa tricināšana nudien nav gudrākā izvēle.
