Izslavētā kapu kultūra bieži tiek pārspīlēta, par ko liecina Lielie kapi. Saruna ar D. Beitneri 21
Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere patlaban strādā LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Savā zinātniskajā darbā meklējusi atbildes arī uz jautājumu – kas esam mēs, latvieši? Sarakstījusi grāmatu “Mēs zemnieku tauta? Pašreference latviešu kultūras paradigmā”.
– Novembris ir ne tikai svētku, tas arī pārdomu laiks – Lāčplēša diena, 18. novembris, mirušo piemiņas dienas. Svētkos ne tikai līksmojam, bet arī atceramies vēsturi. Vienlaikus gan ir cilvēki, kuri uzskata, ka mēs, latvieši, dažkārt par daudz raugāmies tikai pagātnē. Ka tas traucē skatīties uz priekšu. Vai tā ir?
D. Beitnere: – Jā un nē. Saikne ar pagātni ir vajadzīga, jo mēs joprojām esam tauta ar neapgūtu vēstures skatījumu pašiem uz sevi. Atskatīšanās uz dzimtas vēsturi, uz piederīgo dzīvesstāstiem, arī došanās uz kapiem svarīga katram. Jautājums tikai – vai mēs to protam padarīt aktīvu, sasaistīt ar šodienas dzīvi. Sabiedrībā bieži var novērot, ka kaut kas gan tiek skaļi deklarēts, bet vāji praktizēts. Arī mūsu izslavētā kapu kultūra bieži vien tiek pārspīlēta, par to liecina kaut vai pamestie un nesakoptie Lielie kapi Rīgā. Bet tajos guļ mūsu tautas dižgari, arī tā vācbaltiešu sabiedrība, kas piedalījās gan Rīgas, gan Latvijas valsts veidošanā.
Kam gan var piekrist – mums patiešām patīk aizrauties ar pagātni. Diemžēl latvieši joprojām nav pratuši pagātnes pieredzi apgūt tik dziļi un gudri, lai no tās pārņemtu jau šodienas uzvedības modeļus, lai sasaistītu to ar savu personīgo dzīvi. Nu kaut vai lai mācītos no laikiem, kad bijām stiprāki un veiksmīgāki nekā šodien.
– Pirms gadiem simts?
– Tieši tā! Mums ir maz daiļdarbu par latviešu nācijas virsotnēm, viņu dzīvesstāstu literārās versijas, par pirmo latviešu turīgo vidusslāni, no kuriem daudzi vēlāk kļuva par nācijas intelektuālajiem līderiem. Cik zina to, ka 20. gadsimta sākumā latviešiem bija ap 1000 personālo muižnieku, kuri bija saņēmuši šo titulu par nopelniem profesionālajā darbībā! Šī tradīcija vēl šodien turpinās zemēs, kur saglabājušās monarhijas. Mūsu veiksme, ka personālā muižniecība mums bija intelektuāla – spēcīgi profesionāļi.
Tiltu uz nākotni var uzcelt tad, ja ir drošs un stabils pamats – vispirms tautas, tad nācijas vēstures apzināšanās. Te mums vēl liels darbs darāms. Starp citu – vai esat ievērojis, ka starpkaru periodā latviešu līderi, Kārli Ulmani ieskaitot, mūs uzrunāja nevis kā “nāciju”, bet gan kā “tautu”? Vienīgi Zigfrīds Meierovics, cīnoties par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, sarunā ar britu ārlietu ministru lordu Balfūru lietoja vārdu “latviešu nācija”. Tiesa gan, jāņem vērā fakts, ka šī saruna notika angļu valodā.
Visu interviju ar D.Beitneri meklējiet pirmdienas “Latvijas Avīzē” vai lasiet e-izdevumā.
