– Jums, sociāldemokrātiem, šajā sakarā vajadzētu kaut ko darīt… 51
– Tas jau notiek, beidzot ANO pieņēma likumu, ka transnacionālajām korporācijām savos uzņēmumos jāievēro cilvēktiesības. Divdesmit gadus muļļājās un amerikāņi pretojās šā likuma pieņemšanai, bet tagad paši ir akceptējuši – jābūt zināmai kārtībai. Citādi lielie koncerni kļūst ļaunprātīgi, un tas ir bīstami. Ir skaidrs, ka valstī ir jāuztur līdzsvars starp bagātajiem un trūcīgajiem, pretējā gadījumā sākas revolūcijas. Pirmais to aptvēra Otto fon Bismarks (1862 – 1890), Apvienotās Vācijas impērijas kanclers. Viņš pirmais pasaulē (nevis Markss) ieviesa sociālo likumdošanu, jo saprata, ko nozīmē franču revolūcija un kāpēc tas ir bīstami. Beidzot tas ir pielecis arī amerikāņiem.
– Runājot par likumiem… Savulaik tika pieņemts pants, kas liedza jums kandidēt uz Saeimu un tautā iegāja teiciens par Bojāru kā “vienīgo oficiālo Latvijas čekistu”…
– Es pat nepretojos un tam deputātam, kas to ierosināja, teicu – tev laikam par to labi samaksāja. Tā arī bija, vēlāk viņš dabūja vēstnieka amatu. Aizliegums kandidēt uz Saeimu mani absolūti nesarūgtināja, jo arī tolaik, kad divus termiņus pēc kārtas biju politikā un man vaicāja – vai esmu zinātnieks vai politiķis, atbildēju – mans mūža darbs ir Latvijas Universitāte, kur vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu nostrādājis. Politikā jārēķinās, ka apkārt ir pārāk daudz netīrības. Tāpēc, ka tā ir barotne cilvēkiem, kuriem bez varas un naudas nekas cits neinteresē. Un tas ir diezgan nožēlojami. Bet, tā kā tika ierobežotas manas politiskās tiesības, vērsos ar lūgumu to novērst un uzvarēju. Taču pat neatvēru aploksni ar pozitīvo atbildi, jo patiesībā startēšana Saeimas vēlēšanās kā Ādamsonu mani neinteresēja. Mani visvairāk interesē “krāt mantu, ko kodes un rūsa neēd”.
– Šodien ir pabīdīti malā daudzi kaislīgi tautfrontieši…
– Demokrātijas apstākļos nav instrumenta, kā panākt, lai žurkas netiek uz kuģa. Jo lielāks kuģis, jo vairāk žurku tur salien. Kad ar sociāldemokrātiem bijām pašā virsotnē, man piedraudēja, lai nedomāju ņemt varu, mani obligāti nošaušot. Nesaukšu vārdā, jo saruna notika divatā. Nodomāju – vispār jau es šauju labāk nekā tu, vairākkārt bijām kopā medībās. Bet ko tas dotu, viņš jau to nedarītu ar savām rokām. Nu, lūk, bet mani vara nevilināja, nekad neesmu tiecies darboties valsts aparātā.
– Lasīju pētījumu, ka 47% Latvijas iedzīvotāju šo gadu sev paredz labāku par iepriekšējo. Šādam optimismam taču nav nekāda ekonomiska pamatojuma.
– Tā gluži nevar teikt. Redz, visi jau gaida to labklājību ne vēlāk kā rīt uz brokastu laiku. Tas tā nenotiek. Nevar prasīt momentānus rezultātus. Visas valsts un tautas mentalitātes pārbūve prasa milzīgu laiku, turklāt puse Latvijas iedzīvotāju klausās apdullinošu krievu propagandu. Mūsu valstij nav tik intensīvas televīzijas, lai spētu pretoties. Kad Jaungada naktī sākās salūts? Jā, jau vienpadsmitos, tomēr divpadsmitos vālēja daudz spēcīgāk. Mūsu ir vairāk, nav ko raustīties.
