– Kā vērtējat mūsu valsts politiku bēgļu un ekonomisko migrantu sakarā? Cik mīksti savu cilvēku un savas zemes sargāšanā drīkstam būt? 51
– Necik. Mūsu demokrātijai jābūt ar zobiem. Kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis vēl bija aizsardzības ministrs, viņš izteicās skaidri – ja pie mums ieradīsies “zaļie cilvēciņi”, ja vajadzēs, apšausim. Putins paziņojis – ja NATO aizstāvēs Turciju, krievi okupēs Baltijas valstis, vakar (12.01.) viņu aizsardzības ministrs paziņoja par karaspēka pastiprināšanu rietumos ar trim divīzijām pret ASV un NATO. Gaidu, kad mūsu prezidentam būs radikāls paziņojums, viņam ir jāparāda stingra stāja.
– 1991. gada janvārī vīrieši – jauni un veci – bija uz barikādēm. 2015. gada aptauja liecina – lai aizstāvētu Latviju, ieročus rokās ņemtu vien 58% Latvijas vīriešu. Vai tā būtu stiprā dzimuma degradēšanās vai vērtību maiņa?
– Paldies Dievam, ka mums ir zemessardze. Un jaunieši ļoti aktīvi stājas jaunsardzē. Tas ir rosinoši. Taču ikvienā valstī un visos laikos ir bijuši savas tautas nodevēji, ja tas ir bijis izdevīgāk vai arī, ja bija jāglābj sava āda. Mūsu ģimenēs, sabiedrībā, skolās nav ieaudzinājuši vienkāršu lietu – katram vīrietim ir jābūt vīrietim. Katram jābūt gatavam aizsargāt savu valsti un ģimeni ar ieročiem rokās, pat riskējot ar savu dzīvību. Dažs, arī invalīdu krēslā sēdēdams, kā Aigars Apinis, var būt izcils sportists. Kāpēc ģimenēs un skolās bieži vien izaudzina mīkstpēdiņus? Vēl skolās mēģināja mācīt, ka var būt kaut kāda trešā dzimte – ne īsti vīrietis, ne īsti sieviete, ne īsti Pēterītis, ne Anniņa. Tas ir kaut kas ārprātīgs. Vēl jābūt patriotiskajai propagandai, ir jāieaudzina pamatvērtības. Kāpēc nekas neiznāca no obligātā karadienesta? Sāka iesaukt krievus un Putina propagandas dominances apstākļos mēs dabūtu armiju, kur karavīri mūsu mundieros šauj mums mugurā. Tāpēc to atcēla. Zemessardze un līgumattiecības ar profesionālajiem karavīriem tomēr ir filtrs. Par patriotismu runājot, priecājos, ka uzņem filmu “Dvēseļu putenis”.
– Kādā savā rakstā minat, ka Konfūcijam sajēga par dzīvi esot radusies tikai 70 gadu vecumā. Jums drīz būs 78. Kāda ir jūsu dzīve?
– Nupat ar sievu nosvinējām zelta kāzas, arī dēlu ģimenes bija klāt. Lai sievai nebūtu jāpūlas ar galda klāšanu, svinējām restorānā. Iznāca jauki un patīkami. Vecākajam dēlam Gundaram, kurš ir uzņēmējs, ir trīs bērni, jaunākajam dēlam Andrejam, datorinženierim, tikai viens. Žēl, nav juristu starp mazbērniem, nezinu, kam visu to bagātību (pārlaiž acis savām monogrāfijām) lai atstāju. Varbūt saviem doktorantiem? Desmit jau spīdoši aizstāvējuši doktora darbus. Un vēl divi ir labus darbus uzrakstījuši. Par viņiem ir prieks.
– Cik ilgi darbināsiet savas pelēkās šūniņas?
– Kamēr tās darbosies, nedrīkst pārtraukt, tas ir bīstami. Smadzenes ir jātrenē tāpat kā muskuļi. Pastāvīgi ir jāstrādā arī fizisks darbs. Mums ir paliels dārzs – augļu koki, ogu krūmi, zemenes. Vasarās, lai nopļautu zālienu, paiet piecas stundas. Ziemās jārāpjas uz garāžas jumta, jātīra sniegs. Ir jākustas un jākustina galva, ja aiziešu pensijā, vienalga rakstīšu, kamēr spēšu, jo man tas ir interesanti un patīk.
