Mūsu ir vairāk, nav ko raustīties! Saruna ar Juri Bojāru 51
Pēc 150 gadiem, bet varbūt pat pēc piecdesmit gadiem Latvijā atkal būs drosmīga un gudra intelektuālā un politiskā elite. Nauda vairs nevarēs nekontrolēti valdīt pasauli. Divas tik gaidītas un mierinošas ziņas sniedza LU profesors, juridisko zinību doktors JURIS BOJĀRS sarunā par barikāžu laiku un dzīvi, kuras patiesā jēga, kā teicis Konfūcijs, atklājas pēc 70 gadu vecuma.
– Nākot uz tikšanos, atcerējos jūsu slaveno rakstu “Brīvību rīt ne vēlāk kā uz brokastu laiku” (1989)…
– Atmodas laikā uzrakstīju ļoti daudz rakstu un tie atstāja zināmu iespaidu. Arī pirmo zinātniski pamatoto rakstu par tautu pašnoteikšanās tiesībām visā Padomju Savienībā. Mans students armēnis to pārtulkoja un 1988. gadā raksts tika publicēts Armēnijā. Tolaik tur domāja par pašnoteikšanos. Taču tad krievi, iespējams, sarīkoja mākslīgo zemestrīci Spitakā, 25 000 cilvēku gāja bojā un pārējie par pašnoteikšanos uzreiz aizmirsa.
– Esat apbalvots ar barikāžu dalībnieka goda zīmi. Ko barikāžu dienās darījāt, ko domājāt?
– Tas bija ļoti sarežģīts laiks, no Latvijas Tautas frontes biju ievēlēts divos parlamentos – PSRS Tautas deputātu kongresā un LPSR Augstākajā Padomē, kas bija atjaunojusi Latvijas neatkarību. Tā lidoju starp Rīgu un Maskavu. Tur kopā ar pārējiem baltiešu deputātiem darbojāmies kopā ar Krievijas demokrātiem, ko vadīja Jeļcins. Jau labu laiku maskavieši, arī “Ļiteraturnaja gazeta” redaktors Ščekočihins, mūs brīdināja: zēni, uzmanieties, pret jums pielietos spēku un Sibīrijā jau atjauno kādreizējās politieslodzīto nometnes. Barikāžu laiks bija drūms, jo Baltijas kara apgabala ģenerālis Kuzmins bija ļoti reakcionārs cilvēks.
Barikāžu dienās atrados LPSR Augstākās Padomes (AP) ēkā, jo mums, deputātiem, bija jādomā, ko darīt visbīstamākajā laikā. Darbojāmies kādi sešdesmit deputāti, kur pārējie bija pazuduši, nezinu. Tas viss notika ļoti dīvaini. Pirmkārt, mūs kārtīgi neapsargāja, apsardze bija pāris maza auguma plikpauraini milicīši. Skaidrs, ka tas bija apzināti darīts, jo drīz AP ēku gribēja ieņemt krievu karaskolas kursanti, pārģērbti civilajā. (Redziet, jau tolaik lietoja “zaļo cilvēciņu” metodes!) Iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks deva komandu OMON vienībai, kas tobrīd vēl nebija politizēta. Omonieši paņēma savas nūjas un desmit minūtēs kursantus iztrenkāja. Atceros – atvērām logus un skatījāmies, kas notiek. Kursanti kliedza: “Rebjata, nebeiķe nas, mi tože russkije!” (“Puiši, nesitiet mūs, mēs arī esam krievi!” – no krievu val.) Pēc tam AP apsargāt atbrauca Bauskas miliči, enerģiski latviešu puiši ar automātiem, tad izveidoja 1. Policijas bataljonu, sauktu “baltās beretes” un AP apsardzi. Drūmākais bija tas, ka virs ēkas pastāvīgi lidoja armijas helikopteri. Runā, ka tobrīd, kad tika plānots ieņemt AP, helikopteru komandierim ticis dots rīkojums ēku sašaut ar raķetēm.
