Monika Zīle: Mūsu galvenais resurss 0
“Vientulība ir tikpat nepieciešama prātam kā atturēšanās no ēdiena miesai, un tieši tikpat postoša, ja pārāk ieilgst.” Luks de Klapjē Vovenargs
Modelējot šķietami neiespējamas situācijas, rakstnieki dažreiz izrādās pravieši. Tā notika ar Janu Vagneri – uzliesmojot tā dēvētajai cūku gripai, maskaviete, kuras senčos arī latvieši, zaudēja darbu un negaidot radušos brīvo laiku izmantoja interneta bloga rakstīšanai.
Vēlāk pati intervijās ir sacījusi, ka tekstos vienkārši attīstījusi pie ģimenes galda apspriesto iespējamās globālās pandēmijas tēmu. Savam priekam tīmeklī publicēto pamanīja acīgs izdevējs un piedāvāja “ielikt vākos”.
Grāmata par to, kā Piemaskavas ciematā dzīvojusī cilvēku grupa bēg no pēkšņi uzbrukušās visaptverošās sērgas uz mežonīgu Karēlijas apvidu, kļuva populāra Krievijā un vairākās Eiropas valstīs.
2017. gadā J. Vagneres romānu “Vongezers” iepazina arī latviešu lasītājs, novērtējot žanra pieteikuma atbilstību saturam – patiešām īsts trilleris ar galvu reibinošām sižeta virāžām, – bet Krievijā tas devis pamatu pērn uzņemtajam seriālam “Epidēmija”.
Tiesa, atšķirībā no rakstnieces piedāvātās apokalipses situācijas tagad reālajā dzīvē nav pārtikas problēmu, mūsu rīcībā joprojām ir modernās tehnoloģijas un vides infrastruktūras. Tomēr grāmatas autores iztēlē tapušo un šobrīd ikdienišķo vieno sajūta par to, cik trausla izrādās mūsu laime un kas šķietami negrozāms lielajā krīzē būs sevī jāmaina, piekāpjoties kopējām sabiedrības interesēm.
Pie ērtībām radušajiem romāna varoņiem citstarp daudz likstu sagādā pierasto lietu trūkums, kas mazās kopienas dalībniekiem traucē pieņemt izdzīvošanai svarīgos lēmumus.
Kāda “Vongezera” recenzenta viedoklis tieši tā arī skan: pēkšņi nokļūstot resursu deficīta apstākļos, mūsdienu cilvēks zaudē lietišķo spriestspēju, jo komforta inerce notrulina izdzīvošanas instinktu.
Resurss šobrīd ir viens no visbiežāk piesauktajiem jēdzieniem. Plašs un ietilpīgs. To izmanto politiķi, ekonomisti un finansisti, zīmējot iespējamo pasaules ainavu pēc krīzes. Piesauc mediķi, raksturojot koronavīrusa skarto ārstēšanas iespējas.
Skolotāju leksikā šim vārdam ir dažādas nianses – no tālmācības uzlabošanas ieteikumiem līdz atzīšanās bailēs izdedzināt savu personīgās enerģijas krātuvi.
Lai gan tās lielumu atšķirībā no budžeta un IKP definēt nav iespējams, ikviena cilvēka iekšējais spēks ir ļoti svarīgs resurss negaidītu pārbaudījumu apstākļos. Tas baro pacietību un palīdz atrast gaismu saskarsmes ierobežojumu diktētajos vientulības cietokšņos. Šim resursam ir saknes mūsu senču skarbajā pieredzē, kas mudina neļauties izmisumam.
Katra individuālais satvars, valsts vadītāju gudri kopā savākts, varētu kļūt par labu atspēriena kāpsli, ekonomiskajai rosībai atsākoties. Bet diemžēl nonākam atkal pie tā paša secinājuma, kas jau daudzreiz skandēts kopš neatkarības atjaunošanas – Latvijai pietrūkst skaidri formulēta un sabiedrības vairākuma atbalstīta nākotnes mērķa jeb valstiskas idejas.
Ir dzirdēts par labklājības valsts celšanu. Un?… Tā būs vieta pie apvāršņa stīpas, aiz kuras savas karotes bāza tauku putru saēdušies Miera un Pieticības Malas pilsoņi Kārļa Skalbes poētiskajā sacerējumā, vai kaut kas līdz šim daiļdarbos neatainots?…
Bet, kamēr ikviens savā nodabā mēģina uzturēt individuālo resursu, Izglītības un zinātnes ministrija Ilgas Šuplinskas vadībā (JKP) 365 tūkstošus vērtu projektu “Tava klase” atdod partijas biedram, nevis sabiedriskajam medijam, palīdzot izdzīvot krīzē.
