Baznīcās aizlūdz par cietušajiem un bojāgājušajiem 2
Sestdien Rīgas Lutera baznīcā notika Klusais dievkalpojums, sērojot par notikušo traģēdiju, domājot par dzīvi un nāvi, lūdzot, meditējot, klusējot, ieklausoties dvēseles mūzikā.
“Klusais dievkalpojums ir laiks un vieta, kurā varam rast pieeju savām grūtajām emocijām – sērām un bēdām. Un varbūt kļūst vieglāk, ja jūtam, ka Dievs ņem savās rokās mūsu sāpes un katru mūsu asaru ir saskaitījis… Viņš ir mūsu pusē. Viņš neiegrauj jumtus. Bet ir ar tiem un tajos, pār kuru dzīvēm sagrūst debesis,” saka Lutera draudzes mācītāji Indulis Paičs, Linards Rozentāls un Kaspars Simanovičs.
Vakar Mūžības svētdienas svētrīta sprediķī, ko pārraidīja Latvijas radio 1, LELB arhibīskaps Jānis Vanags runāja, ka satricinājums un šoks, ko piedzīvojām, ir gluži apokaliptisks: “Lietas un jautājumi, uz kuriem ikdienā paļāvāmies bez domām, pievīla vienā mirklī. Viens acumirklis skaudri atklāja, cik neparedzamā pasaulē mēs dzīvojam un cik trausla ir cilvēka dzīvība.” Viņš mudināja ikvienu no mums arī nepazīstamus līdzcilvēkus izjust kā savus tuvākos un aicināja lūgt Dievu par viņiem vai kopā ar viņiem, “vai, ja vajadzīgs, raudāt kopā ar viņiem. Ja ir iespēja uzklausīt, tad klausīties un būt blakus. Ja ir vajadzība klusēt, tad klusēt kopā ar viņiem. Ja ir vajadzība un iespēja palīdzēt praktiski, tad nekavēties to darīt. Ja ir vajadzīgi vārdi, tad tos pasacīt.”
Vakar ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā sprediķi teica bīskaps Pēteris Sproģis, kurš pats ir piedzīvojis prātam neaptverami smagu zaudējumu, kad pirms 15 mēnešiem mūžībā aizvadīja savu četrus gadus veco meitiņu Izabellu. Bīskaps runāja par ceļu cauri ciešanām. Ir brīdis, kad cilvēks nevar aizbēgt no sāpēm, jo sāpes ir tās, kas palīdz atcerēties tuvo un mīļo. Parasti cilvēks lūdz Dievam veselību, veiksmi, taču tā ir tikai viena mūsu dzīves daļa. Dievs ir visur, Viņš ir līdzās mums arī slimībās, ciešanās, bezcerībā. Ir brīdis, kad cilvēks nezina, kā spēs dzīvot tālāk, bet pašā smagākajā brīdī atspīd Dieva gaisma, kas palīdz nodzīvot nākamo minūti un nākamo stundu.
Latvijas katoļu baznīcas interneta vietnē “www.katolis.lv” ir publicētas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča pārdomas un mierinājuma vārdi. Viņš izsaka pateicību visiem, kas sniedz jebkāda veida palīdzību vai atbalstu nelaimē cietušajiem, viņu ģimenēm, kā arī viņu glābējiem: “Jo šādā situācijā vienīgi citu cilvēku atbalsts un labvēlība daudziem cietušajiem var palīdzēt tikt pāri domai, ka tālākai dzīvei vairs nav jēgas. Pat ja cilvēkā ir ticība Dievam, viņam šādā brīdī ir grūti ticēt Dieva mīlestībai, ja šo mīlestību viņš nesaņem caur līdzcilvēkiem. Es aicinu visus nelaimē cietušo draugus, kolēģus, priekšniekus, skolas biedrus u. c. sniegt viņiem visu iespējamo atbalstu. Šai grūtajā dzīves brīdī viņiem ir ārkārtīgi nepieciešams “taustāmi” piedzīvot, ka viņi ir mīlēti, ka mums nav vienalga, kas ar viņiem notiek! Jā, tā ir šā brīža prioritāte – palīdzēt cietušajiem, lai viņi tiek pāri šokam, nežēlīgajām pārmaiņām, kas ir notikušas viņu dzīvē.”
Arhibīskaps mudina šo traģisko notikumu Zolitūdē uztvert arī kā aicinājumu uz sirdsapziņas izmeklēšanu par to, kas mūsu valstī notiek celtniecības projektu jomā: “Par “otkata”* pastāvēšanu mūsu sabiedrībā runā diezgan atklāti. Vai šī traģēdija neparāda, ka katrs projektam paredzētais lats, kas tiek novirzīts citiem mērķiem vai gluži vienkārši iebāzts kāda starpnieka kabatā, pazemina būvobjekta drošību un var novest pie līdzīgām sekām? Nerunājot nemaz par to, ka tas ir gluži vienkārši amorāli un tīrākā alkatības un iedzīvošanās izpausme uz citu dzīvības rēķina. Protams, par šo konkrēto gadījumu mēs vēl nevaram to apgalvot, lai to noskaidro izmeklētāji, bet es šeit runāju par principu kā tādu.”
*Otkats – žargonvārds, ar ko
saprot procentus no projekta kopējām izmaksām, kas tiek samaksāti lēmējam par to, ka viņš ir izvēlējies konkrēto projekta īstenotāju, nevis vadoties pēc tā kompetences un piedāvātās kvalitātes, bet piedāvātās negodīgās samaksas dēļ.
