“Mūsu cerības – ar mūsu armiju!” Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Grūti izteikt vārdos, ar kādām sajūtām esmu dzīvojusi visu šo laiku. Protams, man ir bail. Bail par dēlu Sašu, kas jau no pirmajām šī kara dienām atrodas teritoriālās aizsardzības bataljonā. Viņš jau nav vairs jauns – 54 gadi, arī veselība viņam nav izcila, arī pēc savas būtības viņu neuzskatu par karavīru kaujinieku. Taču viņš ir ļoti patriotisks.
Šo laiku esam nodzīvojuši kā murgā. Tā vien šķiet, ka tas viss nenotiek ar mani. Jūs prasījāt, ar ko saistās manas cerības. Nepārprotami tā ir mūsu armija, nekas cits mums nevar sniegt kara beigas un mieru,” tā man stāsta pensionētā ķīmijas skolotāja Larisa Homenko, kuras ģimenes dzīvoklī Svjatošinas rajonā Kijivā esmu laipni uzņemts divas naktis.
Tas ir pilsētas nomales rajons, no kura nav tālu līdz galvaspilsētas robežai un karstajām neseno kauju vietām. Dzīve rajonā ir tāda pati kā visā Kijivā – daudz posteņu un dažos no tiem nākas uzrādīt dokumentus.
Pienāk vakars, istabās netiek iedegta gaisma – tā šajā laikā rīkojas daudzi. Uzskata, ka liela gaisma var būt mērķis pretiniekam. Līdz ar to šī ģimene visai agri dodas pie miera, taču pirmajā vakarā to iztraucē gaisa trauksme. Tā atskan pēc pulksten desmitiem, un jau pavisam drīz Larisa ar meitu un mazmeitu, uzvilkušas mēteļus, dodas uz gaiteni, kas savieno dzīvokli ar ārdurvīm. Tur novietoti trīs krēsli. Tā ir vienīgā telpa bez logiem un visdrošākā gadījumā, ja mājai trāpītu šāviņš.
Šoreiz nav ilgi jāgaida uz trauksmes atcelšanu, ziņa par to pienāk pēc kādām divdesmit minūtēm. To gaidot, kavējam laiku sarunās par pagātni un arī nezināmo tuvo nākotni. Bet pēc divām stundām atskanēja nākamā gaisa trauksme, un atkal visas trīs sievietes sēdēja blakus un gaidīja trauksmes atsaukumu.
Pie senajiem draugiem
Braucu pie bijušā radio un TV žurnālista Andreja Ohrimoviča un TV korespondentes, vairāku prozas darbu autores Uljanas Glibčukas, kas dzīvo otrā Dņepras krastā. Pavisam netālu ir Ļevoberežnojes metro stacija. Viņi dzīvo deviņstāvu mājas pirmajā stāvā.
Pretēji gaidītajam, pie mājas diezgan daudz mašīnu. Uljana paskaidro, ka daudzi pilsētnieki jau sākuši atgriezties, bet visu laiku pēc 24. februāra gan valdījis neparasts tukšums. Runājam par to, ka karš var ieilgt, jo, spriežot pēc dažādu ekspertu un izlūku ziņām, visai drīz sāksies liels krievu uzbrukums austrumos.
Uljana stāsta, ka tāda veida nežēlīga un noziedzīga kara sākšanos viņa nav varējusi iztēloties. “Zini, tas, ko jūtu pret viņiem, ir milzīgs naida un pretīguma sajaukums. Tāds šķebinošs pretīgums,” saka Uljana, kuras brālis un viņa dēls abi atrodas frontē. Kurā vietā – tas gan nav zināms, un to ukraiņu karavīri nestāsta pat saviem tuvākajiem radiniekiem.
Vēsturnieks, deputāts un karavīrs
Līdzīgi kā daudzi plaši pazīstami Ukrainas sabiedrības pārstāvji, arī vēsturnieks, bijušais Ukrainas Nacionālās atmiņas institūta direktors, pašreizējais Ukrainas parlamenta deputāts Vladimirs Vjatrovičs jau kopš pirmās Krievijas sāktā kara dienas 24. februārī vienlaikus ir arī teritoriālā aizsardzības bataljona ierindnieks. Katru nedēļu notiek viena parlamenta sēde, uz kuru ierodas 300–350 deputāti, tas ir konstitucionālais vairākums. Katras divas diennaktis no četrām viņš dodas uz dežūru savā rotā.
Uz tikšanos Vladimirs atbrauc melnā apvidus automašīnā. Viņš ir 45 gadus vecs, kādas desmit dienas neskuvies, iespējams, arī par maz gulējis. Vien daži deputāti esot aizmukuši, bet par vienu zināms, ka viņš devies uz Krieviju, kļuvis par atklātu nodevēju. Apmēram simt deputāti kara pirmajā dienā saņēmuši ieročus un iekļāvušies nacionālās gvardes sastāvā, sākuši sargāt valdības kvartālu. Tad pastāvējušas bažas, ka tieši turp tiks sūtīts krievu desants.
206. teritoriālās aizsardzības bataljonu ar ekipējumu un ieročiem labi apgādājis bijušais valsts prezidents Petro Porošenko, ar kuru Vladimirs ir Eiropeiskās solidaritātes partijā. Lielo kauju sākumā pastāvējuši nopietni draudi, ka pretinieks lielā skaitā iekļūs pilsētā, tādēļ tā pamazām tapusi par īstu nostiprinātu cietoksni.
“Kad pretinieku padzina no Kijivas pievārtes, mēs dežurējām savās pozīcijās. Lidoja mīnas, uz mums šāva ar “Grad”. Par laimi, no mūsu rotas neviens necieta. Kaimiņos gan vienu karavīru ievainoja šķemba un viņš mira. Bijām gatavi uzbrukumam,” stāsta vēsturnieks. Viņš ar gandarījumu uzsver, ka tagad mākot šaut ne tikai ar kalašņikovu, bet arī ar granātmetēju.
“Šis ir mūsu simtgadu karš ar Krieviju, kas sākās 1917. gadā. Toreiz uzvarēja boļševiki, tad cīnījās Ukrainas pretošanās armija, mūsu nacionālie partizāni, 1991. gadā ieguvām brīvību, bet viņi kopš tā laika uzkrāja spēkus, lai atjaunotu impēriju. Ja Krievija nemainīsies un paliks tāda, kā ir, draudi būs visu laiku,” saka pazīstamais vēsturnieks Vladimirs Vjatrovičs.
Viņaprāt, iespējas noturēties pret krievu pārspēku varot uzlabot arī amerikāņu lēmums par lendlīzes piešķiršanu.
Zvērības Bučā, Borodjankā
Palīdzu doties projām no Bučas, kur plosījušies krievu okupanti, 67 gadus vecajai gruzīnietei Svetlanai. Viņa nolēmusi aizbraukt pie meitas uz Ternopiļu valsts rietumdaļā. Pirms 30 gadiem jau reiz bijusi bēgle. Tas noticis pēc tam, kad bijušajā Gruzijas autonomijā Abhāzijā norisinājās slēptā Krievijas agresija. Toreiz kritis viņas vīrs. Tad, draugu aicināta, pārcēlusies uz Ukrainu.
Svetlana ir gana moža, vismaz ārēji nekas neliecina par izciestajām mokām un sadzīviskajām grūtībām – dzīvi aukstumā, pārtikas trūkumu, ēdiena gatavošanu pie mājas uz uguns.
Kādu rītu vietējās slimnīcas pagrabā ienākuši karavīri un likuši Svetlanai ātri apģērbties. Vaicājusi, vai viņu vedīs nošaut. Neko neesot atbildējuši. Tad izveduši ārā, bet jau pēc brīža karavīri nez kur trakā ātrumā aizskrējuši.
Starp karavīriem bijis kāds lāga puisis, šķiet, burjats pēc tautības. Viņš stāstījis, ka šī kvartāla iemītniekiem esot veicies, ka tajā izvietota viņu vienība, nevis kadirovieši, kas esot īsti nezvēri. Šis puisis gan esot žēlīgi teicis Svetlanai, ka viņš neko labu sev neparedzot – gaidot ievainojumu vai nāvi… “Ko tad tu atnāci uz šejieni?!” ar pretjautājumu atbildējusi sieviete.
Braucam pa vairākām Bučas ielām. Aiz Svētā Andreja baznīcas tobrīd no masu kapa tiek izcelti nogalinātie vietējie iedzīvotāji. Tie guldīti melnos maisos. Kamēr atrodos šajā vietā, tiek atvērti divi no tiem. Tie ir vīrieši – abiem asiņainas sejas. Tagad zināms, ka Bučā zvērīgi nogalināto skaits sasniedzis vismaz četrsimt iedzīvotāju.
“Ko viņiem vajag?”
“Ko viņiem vajag?” man retoriski vaicā kāda Borodjankas iedzīvotāja. Drīz pārliecinos, ka šī pilsēta ir vēl vairāk cietusi nekā Buča. “Kur ir jūsu palīdzība? Kur ir NATO? Kur ir gaisa telpas slēgšana?” vaicā viņa. Atbildu, ka Latvija no savas puses ir nosūtījusi visu, kas bijis mūsu valsts rīcībā.
Pie kādas daudzstāvu mājas, kur trāpījusi aviācijas bumba vai raķete, daudz strādnieku spožās ķiverēs. Viņi novāc drupas. Vietējie iedzīvotāji runā, ka zem tām noteikti vēl atrodas cilvēki.
Mana ukraiņu kolēģe žurnāliste Natalka Pozņaka-Homenko atrod kādu kaķīti, kas acīmredzami palicis bez mājām un, iespējams, arī bez saimniekiem. Nabags noilgojies pēc siltuma un vannas – kara putekļos novārtījies visai netīrs. Viņš kļūst par mūsu ceturto līdzbraucēju un līdz vakaram nokļūst Ternopiļā – jau pavisam tālu no kara.
Tiesa, arī te gandrīz katru dienu atskan gaisa trauksme. Pa ceļam dzīvnieks jau ieguvis jaunu vārdu – Bairaktars. Tas ir no Turcijas bezpilota lidaparāta nosaukuma “Bayraktar TB2”, kas ir viens no Ukrainā veiksmīgi izmantotajiem ieročiem krievu militārās tehnikas iznīcināšanā.
