Mūsu ceļi – bagātība un sāpe 2
Ceturtdien plkst. 11 tiek atklāta neparasta izstāde. “Latvijas Valsts ceļi” savas 100. jubilejas svinības nolēmuši sākt ar nozares vēstures fotogrāfiju izrādi pašā Rīgas viducī – Stacijas laukumā.
Vispirms precizējums par to simtgadi. Nav jau tā, ka vēl senāk šeit ceļu nebija. Kā grāmatā “Latvijas zemes ceļi 1919. – 1940.” raksta Vilnis Andrejsons – pirms kādiem četriem gadu tūkstošiem mūsu senči sapratuši, ka daba vien nepabaros. Jāražo pašiem, izaudzētais, izgatavotais jāmaina pret kaimiņu darbības pārpalikumiem. Tā iestaigātas takas. Vēlāk iebrauktas pajūgu risas. Kuras – ja kļuvušas pārāk dziļas – jāpilda ar žagariem, ar granti…
Tuvāk mūsdienām – ko nu par takām. Jau 1844. gadā mūsu teritorijā ir pirmais lielceļš. Gabaliņš no Krievijas impērijas celtās “šosejas” Pēterburga–Varšava. Lepnais vārds šoseja likts pēdiņās, jo asfalta šeit, protams, nebija. Bija ar šķembām stiprināta grunts, vietām bruģis. Bet galvenais – nebija Latvijas valsts. Nebija mūsu, katra pilsoņa personīgas un kopīgas atbildības par pārvietošanās kvalitāti.
Tāda oficiāli sākas ar 1919. gada 1. augustu, kad dibināta Latvijas Satiksmes un darbu ministrijas Šoseju un zemes ceļu direkcija. Un turpinās šodien, turpināsies arī nākamajā simtgadē.
Un slikts ir pilsonis, slikta ir amatpersona, ja nezina, ja nesaprot pats un nepalīdz saprast citiem – Latvijas ceļi, no dienas dienā uz riteņiem ritināti, paslavēt aizmirsti, kad mērķis itin labi sasniegts, toties regulāri lamāti un pelti – kādi tad tie bija, kādi ir? Un kādi būs, kad pie stūres sēdīsies mūsu dēli un mazdēli? Par to šī izstāde.
Un labākai tās uztverei un izpratnei atgādinājums par dažiem fundamentāliem faktiem.
Cik daudz to ceļu vajag?
Varam citēt oficiālu valdības dokumentu – “Transporta attīstības pamatnostādnes 2007. – 2013. gadam”, kurā teikts: “Latvijas autoceļu tīkla blīvums ir aptuveni 1,1 km uz 1 km2, ko var uzskatīt par pietiekamu, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un teritorijas lielumu.” Varam salīdzināt mūsu bagātību ar pasaules kontrolskaitļiem un redzēt, ka šajā rādītājā esam “viduvēji” un “pietiekami”, būtiski atpaliekam tikai no dažām Eiropas nelielām valstīm. Bet esam priekšā Amerikai, Austrālijai, Kanādai, par Krieviju pat nerunājot.
Pēdējā laikā pat bieži dzirdēts – par daudz mums to ceļu… No pārvietošanās brīvības, no darbīguma (gan biznesa, gan vaļasprieku) viedokļa – muļķības. Ceļu nevar būt par daudz. Taču…
Dalīsim ceļu kopgarumu nevis ar valsts platību, bet iedzīvotāju skaitu. Redzam – esam baigi augstā vietā. Ceturtie visā plašajā pasaulē. Varam lepoties… Vai kļūt domīgi. Šitie skaitlīši taču nozīmē, ka man jāspēj ne tikai lietot, bet arī uzturēt piecreiz garāku ceļa posmu nekā vienam vācietim. Vai šajā jomā jāpieliek septiņreiz vairāk spēka nekā anglim, kurš nesaņem minimālo algu vai pensiju, bet trekni barojas no kapitālistiskos gadsimtos iekrāta senču mantojuma. Un trīsreiz lielāka IKP nekā mūsējais…
Pamats galējam pesimismam? Nez vai. Letiņš nepadodas…
Bet pamats jebkuru pārmērīgu ambīciju kategoriskai noraidīšanai gan. Ja negribam nākamajā ceļu simtgadē pusi no tiem apkarināt ar uzrakstiem “Drive on your risk” (brauciet uz paša atbildību”). Tādi redzēti pat trīskārt bagātākās valstīs un nozīmē, ka ceļš netiek kopts, ka tā lietotājiem netiek garantētas apdrošināšanas izmaksas, pat otrādi – par jebkuru negadījumu var nākties piemaksāt pašiem.
Mēs nedrīkstam ne pīkstēt par iespējami lēti aizlāpītām bedrēm, ne murgot par ātrgaitas maģistrāļu nepieciešamību, ne dārgu “infrastruktūru”, kura reālai dzīvei Latvijā nepietiekami sagatavotus un psiholoģiski nepiemērotus braucējus no avārijām paglābtu. Mēs nevaram cerēt, ka putekļu vasarā vai dubļu žampu šķīdoņos vairs nekur nebūs. Jo – naudas tam nav. Un tā radīsies vien tad, ja maģisko IKP ar panākumiem biznesā spēsim būtiski celt.
Pagaidām konsekventi turpināsim ieviest taupīgas ceļu uzlabošanas metodes.
Dubults nešķīst un neput
Grants ceļi. Vācijā tādu nav. Šveicē nav. Britiem nav. Tie, kas tik tālu aizbraukuši, zina stāstīt, ka arī Japānā, Honkongā, Singapūrā nav. Mums ir. Vairāk nekā puse no visiem. Vairāk nekā igauņiem, lietuviešiem. Nevar modernas valsts atsevišķos reģionos dzīvot un braukt bez asfalta? Var. Un vajag. Tā saka amerikāņi, kuriem ir vairāk nekā divi miljoni kilometru unpaved roads (bez seguma). Šī bagātā lielvalsts principā neatzīst un par lielu izšķērdību sauc tādu ceļu asfaltēšanu, kuros kustības intensitāte ir mazāka par 300 auto diennaktī.
Šīs auto takas (manuprāt, skaistās) daļēji glābs taupīgas tehnoloģijas. Paņēmiens, kuru (mazliet gan atšķirīgi) jau sen vietējas un reģionālas nozīmes ceļu uzlabošanā lieto igauņi. Grants ceļu virsmas apstrāde ar saistvielu un šķembām, iegūstot segumu, kurš neput. Nekrata kā grants. Ļoti labs vieglajam transportam.
Arī riteņbraucējiem. Smagajiem – lietojams prātīgi un piesardzīgi. Tieši šī laikam būs lētā varianta galvenā problēma, un pašvaldībām, kuru teritorijās šādi ceļi tiks uzbūvēti, nāksies meklēt veidus, kā tos no pārslodzēm pasargāt.
Vietējo autoceļu sakārtošanas programmas ietvaros, pateicoties papildu finansējumam no valsts budžeta, 2018. gadā šādi tika atjaunoti vairāk nekā 400 km ceļu, veikta seguma sakārtošana un sagatavošana dubultai virsmas apstrādei. Ceļi tiek pastiprināti, sakārtota ūdens atvade, iztīrīti grāvji un caurtekas. Būvdarbu tāmes – vidēji viens miljons katru 10 km pieticīgai sakārtošanai.
Uz naža asmens
Arī asfaltētos ceļus labojot, ir iespējams taupīt, nevis vienlaidus pielietot “Eiropas standartu” (vismaz miljons par kilometru). Piemērs: Kuldīgas–Ventspils šoseja, kur tiek skaidrots, kā paredzēts šo ceļu sakārtot. Tiek veikta skrupuloza stāvokļa analīze, lai projektētu tikai galēji nepieciešamo, pilnu dziļo rekonstrukciju veiktu vien tur, kur citādi nevar. Cerams, ka izdosies samazināt izdevumus līdz 13–16 miljoniem par 21 kilometru.
Skaidrs gan, ka skaudras taupības apstākļos būvnieki balansē uz naža asmens. Tā runā – viņi zog un brauc ar dārgiem džipiem… Manuprāt, konkurence un uzvara darbu izsolēs ar zemāko cenu šādas iespējas praktiski neatstāj. Pasūtītāja maksātais ir visai knapi pietiekams projekta un specifikāciju prasību izpildei.
Jebkura vēlme vēl ietaupīt (“nospert”) ir riskanta, ļausies tai, faktiski tikai aizņemsies pats no sevis – vēlāk būs jāpilda garantijas saistības. Arī veicamo darbu kvalitātes kontrole – gan pašu būvnieku, gan pasūtītāja veiktā – jau šobrīd ir visai augstā līmenī un tiek vēl pastiprināta. Rezultāts – LVC pieprasīto garantijas remontu apjoms pēdējos gados būtiski samazinājies.
