Agris Liepiņš: Mūsu bailēs ienaidnieki dūšu smels 12
Studenta laikos klausījos latgaļu vīra stāstu par krievu ienākšanu Latvijā četrdesmitajā gadā. “Gar mūsu ciemu veda lielceļš, un pa to brauca sarkanarmijas kolonna,” viņš gremdējās atmiņās, “ciemā dzīvoja pāris krievu ģimeņu. Pēkšņi viens no krieviņiem – apkārtnes lielākais dzērājs un pļunduris, kuram neviens saimnieks nedeva darbu, – izskrēja uz lielceļa un, cepuri vicinādams, sauca: “Zdrastvuiķe, tovariščī!” (Esiet sveicināti, biedri!)”” Šo traģikomisko situāciju atceros, vērojot televīzijā Krimas iedzīvotāju prieku par Krievijas specvienību ienākšanu Ukrainā.
Krimas okupācija liek citām acīm pavērties uz situāciju Latvijā. Arī mūsu valstī mīt liels skaits sveštautiešu, kuri kā migranti šeit ieradušies padomju laikā un kuri turpina sevi identificēt ar Krieviju. Latgalē laiku pa laikam izskan valodas par “autonomiju”. Ņemot vērā lielo iebraucēju skaitu šajā Latvijas daļā un viņu politiskās simpātijas, nav ne vismazāko šaubu, par kādu autonomiju tiek sapņots. Tālāko scenāriju varam vērot televizoru ekrānos. Krimas vicepremjers jau pasteidzās paziņot, ka ukraiņu armija Krimā ir okupantu armija.
Mūsu pašmāju politiķu samiernieciskā nostāja ir vispārzināma, viņiem parasti nav nekādu pretargumentu, lai nekauņas noliktu pie vietas. Atcerēsimies kaut vai valodu referendumu – Valsts prezidentam Bērziņa kungam nebija ko teikt. Vienīgā atruna – neesot veida, kā aizliegt šādu referendumu! Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja referendumu, jo neesot pamata to neizsludināt. Paradoksālākais bija tas, ka referendumu ierosināja nepilsonis Lindermans, bet Latvijas politiķiem pietrūka drosmes jau pašā sākumā pateikt, ka nepilsoņiem šādu tiesību nav.
Nekādu mācību no valodu referenduma politiķi nav guvuši. Tā vietā, lai Satversmes Preambulā latviešu valodu nostiprinātu kā vienīgo valsts valodu, Saeimas Juridiskā komisija latviešu valodu nodēvējusi par demokrātiskas līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamatu. Tāpēc mani māc pamatotas šaubas – vai sastrēguma situācijā politiķi spēs adekvāti aizstāvēt valsts intereses?
Ja patiesi gribam sagaidīt savas valsts simtgadi, tad varbūtībai, ka Krimas scenārijs atkārtosies Latvijā, jāpieiet ar vislielāko nopietnību. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka Krievijas vēstnieks Latvijā izteicās – Krievija Latvijā neievedīs savu karaspēku, pat ja krievvalodīgie to lūgtu. Nesen viņš klāstīja – žēl, ka politiķiem nav jāiziet dopinga kontrole, jo eksprezidente pieļāva varbūtību, ka pēc olimpiskajām spēlēm Krievijas karaspēks ieies Krimā.
Kādus pasākumus veikt savas valsts drošībai? Tuvākajā nākotnē nebūs svarīgāka uzdevuma par saliedētas, uz kopējām vērtībām balstītas sabiedrības veidošanu, kurā pamattautai – latviešiem – jābūt noteicošā vairākumā. Pirmkārt, nekavējoties jāpārtrauc uzturēšanās atļauju tirdzniecība par naudu. Jābeidz gvelzt muļķības, ka bagātais Krievijas pilsonis te atpūtīsies labi ja nedēļu gadā. Krievija skaidri pateica – Krimā tā aizstāvēšot savu pilsoņu intereses un īpašumus! Pievērsiet uzmanību pēdējam vārdam. Otrkārt, lai arī cik nepatīkams un jūtīgs būtu jautājums, bet steidzami jāveicina nelojālu sveštautiešu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē. Jāpilda pašas Saeimas 1996. gada 22. augustā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju, kurā Latvijas Saeima aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas palīdzēt likvidēt okupācijas sekas. Uz šodienas notikumu fona mūsu argumenti varētu skanēt diezgan pārliecinoši. Jāpārskata nepilsoņu statuss – tas tika radīts uz laiku, lai cittautieši varētu izšķirties – integrēties Latvijas sabiedrībā vai atgriezties savā etniskajā dzimtenē. Līdztekus noteikt daudz stingrākus noteikumus pilsonības iegūšanai. Mācību jau guvām – neskaitāmi tūkstoši jauno pilsoņu balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Ir reizes, kad labākas nākotnes vārdā jābūt drošiem. Ojāra Vācieša vārdiem runājot:
Ja mūsu maziskajās bailēs
Sev ienaidnieki dūšu smels,
Viss senču gājums liesmās gailēs.
Ja mūsu maziskajās bailēs
Sev ienaidnieki dūšu smels.
