Atis Klimovičs: Mūsu “augšas” Ukrainas mācību tā arī nav sapratušas 28
Ukrainas laikraksta “Deņ” fotogrāfs Ruslans Kaņuka izteicies, ka “sajutis patiesu lepnumu par savu valsti, redzot brīvprātīgo rindas kara komisariātos”. Šīs valsts beidzamo trīs gadu vēstures lappusēs nozīmīgākos ierakstus veikuši tūkstošiem nemilitāru personu, kas no laba prāta devušies karā. Kā raksta “Deņ” žurnālists Valentīns Torba, “fotogrāfi, šoferi, biznesmeņi, skolotāji, pat garīdznieki ar zobiem ieķērušies okupanta kaklā un ar pašu kauliem likuši agresoram buksēt”. Arī šādi iespējams izteikt Ukrainas ikdienu, kurā lielu vietu ieņem karš. Tomēr neraugoties uz ukraiņu medijos sastopamo patriotiski uzmundrinošo izteiksmes stilu, tajā romantikas maz. Ikdienas apšaudes, ziņas par ievainotajiem un nogalinātajiem liek atcerēties, cik augsta ir brīvības cena. Uz Kijevas centrālo hospitāli atkal atvesti ievainoti karavīri – daži ar amputētām kājām un rokām, citi ievietoti reanimācijas nodaļā.
Šajā vietā, pieliekot punktu jaunākajiem notikumiem Donbasa frontē, pievērsīsimies Latvijai, kur daudzas augstākās amatpersonas jau 2014. gadā runāja par nepieciešamību ielāgot Ukrainas mācību. Taču diez vai pareizajiem vārdiem sekojuši atbilstoši darbi. Jo tad diezin vai no valstij lojāliem pilsoņiem tagad varētu dzirdēt, ka neviens no viņiem nezina, kā rīkoties krīzes, tā saucamās x-stundas jeb kara gadījumā. Nezina, kurp doties un kā rīkoties. Atbilde par neziņas iemeslu nav meklējama šo personu vieglprātībā, bet gan amatpersonu nepadarītajā darbā. Šķiet, galvenais iemesls šādai “neizdarībai” varētu būt saistīts ar to, ka “augšas” tā arī nav sapratušas Ukrainas notikumu mācību. Sauksim lietas īstajos vārdos, tur neuzskata par iespējamu Krievijas bruņotu agresiju Latvijā. Dažādu ekspertu un bruņoto spēku vadītāju izteikumi ir zināmi, šādi notikumi esot maz ticami. Tātad valdība acīmredzot neuzskata, ka vislabāk gatavoties sliktākajam scenārijam.
Atšķirībā no “augšām” lielai sabiedrības daļai tomēr tik stabilas pārliecības nav un tādēļ dažāda ranga mediju pārstāvji nebeidz uzdot jautājumu, vai lietderīgi atjaunot obligāto militāro dienestu (OMD). Kā nesenajā diskusijā par OMD norādījis Ogres novada vadības pārstāvis Egīls Helmanis, jau pati diskusijas sarīkošana apliecinot sabiedrības lielas daļas bažas par valsts drošību.
Vērts ieklausīties bijušā bruņoto spēku komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes teiktajā, ka paša drūmākā scenārija gadījumā Latvijai glābiņš meklējams nevis OMD atjaunošanā, bet gan totālā visas sabiedrības īstenotā aizsardzībā.
Papildināsim ģenerāļa teikto. Jau tagad jāpieņem doma, ka Latvijas aizsardzībā iesaistāmo personu skaitu nepieciešams ievērojami palielināt. Tas paveicams, apmācot daudz lielāku skaitu valsts pilsoņu, turklāt apmācību neatliekot uz “tuvo” nākotni 7 – 13 gadu garumā. Labas iespējas tam paver zemessargu apmācību organizēšana nometnēs, kas ļauj gana īsā laikā personām sniegt vismaz minimālu daudzumu karavīra iemaņu. Tomēr ir skaidrs, ka bez politiskās gribas šobrīd nav iespējams nodrošināt plašu papildspēku pieplūdumu Zemessardzē. Kā to panākt? Iespējams, ar pašu politiķu un viņu ģimenes locekļu personisko piemēru. Gaidīsim atbildi no Aizsardzības ministrijas.
Izteiksim prognozes, ka no aizsardzības resora dzirdēsim ierastās atbildes – nav šādu līdzekļu (cilvēku apģērbšanai un ekipējumam) un trūkst instruktoru un seržantu. Var jau uzskatīt šīs norādes par patiesām, taču tās nevieš ticību, ka būtu ielāgota galvenā Ukrainas kara mācība jeb tas, ka karš ir iespējams.
