Mūsu attiecības veidojās tuvākas…. un tad viņš man pajautāja, vai zinu savu HIV statusu 0
Šodien tā ir norma — ceļot, doties mācīties vai vienkārši meklēt piedzīvojumus ārpus Latvijas, tādējādi gūstot jaunus iespaidus, zināšanas, iepazīstam arī cilvēkus, apgūstam citu tautu kultūras un tradīcijas. Tāpēc, izmantojot izdevību, devos studiju apmaiņas braucienā uz vienu no Eiropas interesantākajām galvaspilsētām, kas aicina ar dažādiem vilinājumiem un iespējām — Amsterdamu.
Pirmais. Jau iepriekš konsultējos un apkopoju informāciju par to, kas jāņem vērā, dodoties uz Amsterdamu. Sapratu, ka svarīgi atrast dzīvesvietu, kas būtu pēc iespējas tuvāk universitātei. Tas bija pirmais pārbaudījums, jo pat tad, ja visi meklējumi notiek ar facebook grupu starpniecību, protams, priekšrocības dzīvesvietas meklējumos ir cilvēkiem, kas atrodas uz vietas un var doties nekavējoties mājokli apskatīt, samaksāt, apstiprināt. Tomēr vienu istabu kādā dzīvoklī atrast izdevās! Dzīvoju kopā ar francūzi, grieķieti un ķīnieti. Maza un jauka kompānija.
Otrais. Lai arī par to maz runā, tomēr iekļaušanās studiju procesā, studentu dzīves specifika, mēģinājumi atrast kopīgu valodu ar studiju biedriem, ir un bija liels izaicinājums. Vispirms savlaicīgi jāizvēlas studiju kursi, ja nepagūsti, saraksts ir pilns un kursā netiec. Tad vēl – katrs pats pērk mācību grāmatas, lai ietaupītu – mēģina pārpirkt no vecāko kursu studentiem. Gandrīz uz katru nodarbību jāgatavo prezentācija, tas notiek grupās, tad ir jābūt gatavam izteikties par gluži vai ikvienu jautājumu. Pluss, šķiet, ka tikko esi uzsācis studiju kursu, bet jau jābūt gatavam gala pārbaudījumam.
Trešais. Kad šķita, ka ar visu esmu tikusi galā, nāca trešais piedzīvojums, kas varbūt nemaz nav piedzīvojums, bet lika man aizdomāties par jautājumiem, kuri līdz tam neienāca prātā. Proti, draudzīgi dzīvojot ar saviem dzīvokļa biedriem, sapratu, ka francūzis Mišels patiešām ir simpātisks un šķiet arī es viņam likos interesantāka par citiem. No sarunām par mācībām, Amsterdamu, līdz sarunām par mājām, tradīcijām un nacionālās virtuves (protams, iespēju robežās) demonstrējumiem, nonācām līdz attiecībām, kuras patiešām man sagādāja pārsteigumu. Likās, ka tā būs viena no labākajām dienām, kas pavadīta Amsterdamā, kad Mišels atzinās, ka viņam patiešām patīku. Tomēr, nonākot pie jautājuma par savstarpējām simpātijām un iespējamām attiecībām, es sastapos ar netipisku situāciju. Mišels pajautāja, vai zinu savu HIV statusu, vai pēdējā laikā esmu veikusi HIV testu? Atbildot uz manu izbrīnu, viņš parādīja savu HIV testa rezultātu, kas apliecina, ka tas ir HIV negatīvs. Sākumā es biju šokā. Līdz šim ne man, ne es kādam biju uzdevusi jautājumu par HIV statusu. Viss likās tāds pašsaprotams varbūt tāpēc, ka visas manas attiecības līdz šim bijušas Latvijā? Laikam, redzot manu pārsteigumu, Mišels paskaidroja, ka tas ir drošībai, ka, uzsākot attiecības, ir labi, ka viens otram var apliecināt, ka rūpējas un ir atbildīgi par otra drošību un veselību.
Apdomājos. Cik daudz partneru man ir bijuši? Lietoju pretapaugļošanās tabletes, tāpēc prezervatīvs nav galvenais, par ko esmu domājusi. Šoks pārgāja, un sapratu, ka man pašai būtu svarīgi to zināt. HIV testu veicu, un tas bija negatīvs. To nebija grūti izdarīt, jo Amsterdamā HIV testu ir iespējams veikt gan laboratorijā, gan pieejami eksprestesti. Atgriežoties Latvijā uzzināju, ka arī pie mums ir iespējams veikt HIV eksprestestu un to var izdarīt bez maksas, anonīmi. Lai arī ar Mišelu attiecības nebija ilgas, jo katrs devāmies atpakaļ uz savām mājām, tomēr domāju, ka šis nelielais notikums man paliks atmiņā vienmēr. Protams, nav tā, ka tagad visiem sastaptajiem simpātiskajiem vīriešiem tūlīt jautāšu par HIV statusu, taču prātā šo iespēju, uzsākot nopietnas attiecības, paturēšu gan. Jo kāpēc gan riskēt ar savu un citu cilvēku veselību, ja pavisam vienkāršā veidā var no tā izvairīties? Tāpat paturēšu prātā to, ka dzīve ir pilna pārsteigumu, un visiem tiem sagatavoties nav iespējams, taču ir mazas lietas, kas piedzīvojumu meklēšanu un pārsteigumus tomēr var padarīt drošākus.
Zane (vārds ir mainīts)
Pēc raksta sagatavošanas ielu intervijās jauniešiem uzdevām jautājumu, kāda būtu viņu reakcija, ja draugs vai draudzene aicinātu veikt HIV eksprestestu? Kopumā atbildēs iezīmējās divas tendences. Pirmā – noliegums un stigma, proti, – “ Par to, ko darīsim guļamistabā nav pieņemts runāt, kā arī šāds jautājums aizdzītu vēlmi mīlēties vispār”, vai “Neesmu ne narkomāns, ne gejs, lai man būtu HIV”. Otrā – racionāla pieeja – “Zinu, pašai jādomā par veselību, tāpēc vienmēr līdzi prezervatīvs, kas var noderēt noteiktos brīžos…”, “Ja man pajautātu, apmulstu, taču tas, iespējams, ir normāls jautājums”, līdz atbildei:” Patiesībā šāds jautājums parāda, ka cilvēkam rūp sava veselība”.
Un tagad pajautā sev, kāda būtu Tava reakcija, ja Tavs potenciālais dzimumpartneris jautātu par Tavu HIV testa rezultātu?
