Uldis Šmits: Mūsu atbalsts Krievijai 1
Laikraksts “The Wall Street Journal” nesen (4. augusta) redakcijas slejā sprieda par risku, ka Putins varētu atklāt “jaunu fronti” Baltijā vai saasināt situāciju Azovas jūrā. Lai novērstu uzmanību no savām iekšpolitiskajām problēmām, kas parāda viņa “ne tik daudz spēku, cik vājumu”.
Savulaik agresija pret Gruziju, kā arī vēlāk pret Ukrainu palīdzēja Putina režīma reitingu maksimāli kāpināt, bet tagad ir iespēja izmantot to, ka “ASV un Eiropā daži zaudē pacietību” vai pagurst. Tomēr Rietumiem vajadzētu likt Kremlim noprast, ka “jebkāda eskalācija aiz robežām sastaps pretestību un novedīs pie jaunām sāpīgām ekonomiskām sankcijām”.
“WSJ” sacītais lieku reizi atgādina par Maskavā izvērsto represiju un ārpolitiskās agresivitātes savstarpējo saistību. Tās ir medaļas divas puses. Taču biznesa avīzes apcerētais risks nav radies pēkšņi, bet gan nostiprinoties Kremļa pārliecībai, ka starptautisko tiesību normas var mīdīt bez īpašām sekām.
Un tāpat izrīkoties ar pamatbrīvībām. Ārēja agresivitāte pat dod zināmas priekšrocības – kā 2008. gadā pēc iebrukuma Gruzijā.
Nupat apritēja šī notikuma kārtējā gadskārta, kas deva iemeslu arī kārtējiem ar atpakaļejošu datumu izdarītiem atzinumiem. Eksperti, protams, atcerējās NATO samitu, kas noritēja četrus mēnešus pirms šī “bruņotā konflikta” jeb faktiski oficiāli nepasludināta kara un kurā Vācija un Francija panāca, lai Gruzija nesaņemtu Rīcības plānu dalībai NATO.
Cik noprotams, šī nostāja nav pārāk mainījusies. Bet konkrēti par to varēsim runāt pēc alianses nākamā samita gada nogalē Londonā. Lai gan Gruzija aktīvi piedalās NATO misijās un tās karavīri ir gājuši bojā, aizsargādami īpaši Francijas ģeopolitiskās intereses. Par šrēderizēto Vāciju ir mazliet cits stāsts.
Rodas jautājums, kā šādā situācijā rīkoties valstīm, tostarp, protams, Baltijas valstīm. Domājams, politiski paļauties uz vācu kungiem un dāmām būtu vislielākā kļūda. Skaidrs, ka Eiropas lielvaras, kurām saskaņā ar līgumiem pienāktos mūs aizsargāt, to nedarīs.
Bet, ja runājam par Latviju, būs valstis, kuras izteiksies un varbūt rīkosies diezgan noteikti – ne tikai paudīs “bažas”, kā sacīsim, Vācija, – un izdarīs ko skarbāku – Igaunija, Lietuva un pagātnes pieredzes smagi skartā Polija. Vajag tātad turēties kopā. Tas ir pirmais nosacījums tam, lai mēs varētu prasīt atbalstu ASV kongresam, kas vēstures gaitā mūs ir stutējis vienmēr. (Un arī Baltkrievijai, lai cik dīvaini tas šodien izklausītos.)
Te mēs pārejam pie paša svarīgākā – pie nepieciešamības atbalstīt Krieviju. Proti, Krievijas pilsonisko sabiedrību vai arī to, kas no tās ir palicis pāri. Un mēs ikviens varam tajā piedalīties.
