Krišs Salmanis.
Krišs Salmanis.
Foto: Karīna Miezāja

Mūsu atbalsts ietekmēs kara iznākumu! Saruna ar labdarības koncerta mākslinieku Krišu Salmani 4

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
“Viņš ļoti labi apzinās, ka daudzi no viņa grib atbrīvoties.” Eksperts nosauc brīdi, no kura Putina dienas būs skaitītas
Lasīt citas ziņas

24. februārī atjaunotā Rīgas cirka arēnā notiks labdarības koncerts “Veltījums Ukrainai”, iezīmējot tieši vienu gadu Ukrainas cīņai ar agresoru Krieviju. Kon-certā piedalīsies vairāk nekā 100 Latvijas mūziķu un mākslinieku un viesi no Ukrainas. Koncerta mākslinieks ir Krišs Salmanis.

Koncertā piedalīsies mūziķi Shipsea, Intars Busulis un Abonementa orķestris, Raimonds Tiguls, Vestards Šimkus, Kaspars Zemītis, Daumants Kalniņš, “Latvian Voices”, grupa “DAGAMBA”, “The Sound Poets”, “Tautumeitas”, “Carnival Youth”, Goran Gora, “Iļģi”, vīru koris “Gaudeamus”, Ivans Dorns, Ukrainas draugi un atbalstītāji.

CITI ŠOBRĪD LASA

Koncertu tiešraidē translēs Latvijas Televīzija. Sadarbībā ar “Ziedot.lv” koncerta laikā ikviens skatītājs varēs ziedot Ukrainai, zvanot pa maksas tālruni.

Koncerta veidotāju komandā bez atlīdzības darbojas režisore Inga Tropa, mūziķis Jānis Strapcāns, skaņu režisors Andris Ūze, fonda “Uzņēmēji mieram” aktīvisti un Ukrainas atbalstītāji.

Bet sarunu ar koncerta mākslinieku Krišu Salmani sākam ar kādu iespaidīgu viņa darbu pašā kara sākumā.

Plakāts pēc Kriša Salmaņa zīmējuma pie Medicīnas muzeja sienas pretī Krievijas vēstniecībai.
Foto: Karīna Miezāja

Par Putina nāves seju pretī Krievijas vēstniecībai uz Medicīnas vēstures muzeja sienas nupat viņnedēļ saņēmāt sabiedrisko mediju gada balvu “Kilograms kultūras 2022” kategorijā “Pārsteigums”. Kā plakāts radās un nonāca muzeja fasādē?

Man bija jāveido žurnāla “Ir” vāks. To pasūtīja laikā, kad likās diezgan neizbēgami, ka Krievija iebruks Ukrainā. Tāpēc uztaisījās tāda bilde. Aizsūtīju Nellijai Ločmelei, bet žurnāla redaktore teica, vēl nav iebrukuši, vēl tādu zīmējumu neliksim. Nākamajā nedēļā tomēr bija jāliek. Taču kādas desmit dienas tā Putina miroņgalva stāvēja ekrānā, pašam riebīgi skatīties. Visādas stulbības esmu taisījis, bet ko tik atbaidošu… Brītiņu pēc zīmējuma parādīšanās uz žurnāla vāka man vienlaikus zvanīja Medicīnas muzeja vadītājs Kaspars Vanags un mākslinieks Andris Breže, kuri bija izdomājuši, ka tādai bildei īstā vieta būtu uz muzeja sienas. Man likās ģeniāli: kur gan citur kā Medicīnas muzejā tādam atrasties? Un vēl tieši pretī Krievijas vēstniecībai! No mana personiskā bļāviena viņi izvērsa politisku kliedzienu. Malači.

Reklāma
Reklāma

To pašu varu teikt arī par jums kā zīmējuma autoru. Jūsu darbi grupu izstādēs tikuši izstādīti arī Krievijā, kur droši vien esat pabijis arī pats.

Pēdējo reizi pirms vienpadsmit gadiem. Atrados rezidencē Nidā, Viļņas mākslas akadēmijas filiālē. Mums piedāvāja ekskursiju uz tuvējo Kaļiņingradu. Bijām forša starptautiska kompānija, Amerikas māksliniece uz Krieviju gan netika, nevarēja nokārtot dokumentus. Jau pie robežas Nidā vēl Lietuvas pusē atklājās interesanta aina – pa lielāko ceļu šurpu turpu kursēja folksvāgena pasāti ar garo aizmuguri, izrādījās, degvielas kontrabandisti, kas pārbrauc uz Krieviju, uzpērk visu pa lēto, atvērtā bagāžniekā varēja redzēt riktīgu mucu. Pie robežas gan viņu, gan formalitāšu dēļ veidojās gara rinda, no kādas, vairāk braucot uz Rietumu pusi, jau biju atradis. Brīvākā pasaulē biju pieradis pateikt robežsardzei “labdien” vai vismaz uzsmaidīt. Uz robežas ar Krieviju pēc brītiņa sapratu, ka esmu atgriezies citos laikos. Robežsardzes ierēdne manu sveicienu neatņēma, bet ilgi, ilgi uz mani skatījās. Jutu, jau noraustās acs apakšējais plakstiņš, kļūst galīgi neomulīgi. Beigās dāma dokumentu atdeva, noteikdama – “podozriteļnij” (aizdomīgs – tulk. no krievu val.).

Un Ukrainā esat bijis?

Diemžēl īsti ne, kaut gan ar to saistās mans pirmais ārzemju brauciens. Manas mammas studiju biedrene bija apprecējusies ar ungāru un dzīvoja Budapeštā. Tas, šķiet, bija 1989. gadā, kad saņēmām ielūgumu braukt ciemos. Laikam manis dēļ, to nevienam neesmu stāstījis, nokavējām vilcienu. Dabūjām citas biļetes uz nākamo dienu, bet – caur Ļvivu, caur Karpatiem. No Ukrainas atceros to, ka visā satraukumā bijām aizmirsuši ielūgumu. Spriedām, ja bez šā dokumenta nelaidīs pāri robežai, paliksim tepat, Karpatos, uzkāpsim zaļajā skaistajā kalnā, apēdīsim līdzpaņemtās konfektes, izdzersim melno balzamu. Uz mani, vienpadsmitgadīgu puiku, tas nevarēja attiekties, un vispār vecāki droši vien jokoja, bet kalni man likās ļoti skaisti.

Kopā ar māsu mākslinieci Annu Salmani.
Foto: no Kriša Salmaņa personīgā arhīva

Tā kā pieminējāt vecākus, gribu jautāt, cik liels viņu nopelns ir tajā, ka par māksliniekiem māsu un brāli Annu un Krišu Salmaņiem teic, ka viņi atļaujas savā mākslā būt ļoti brīvi un drosmīgi.

Neierobežoties priekšstatos jau ir viens no mākslas nosacījumiem. Visu vainu noveļu uz vecākiem. Viņi abi bija Operas mākslinieki, tētis Juris Salmanis bija scenogrāfs, māte Anta Rozefelde kostīmu māksliniece. Bērnībā abi ar māsu daudz zīmējām, vai ar katru darbiņu rokās skrējām pie vecākiem. Un viņiem viss patika. Vienā brīdī tas sāka likties pat aizdomīgi… Man patika knibināties un izzīmēt figūriņas, bruņiniekus, indiāņus, zirdziņus. Bet vienmēr kaut kā palika balti foni. Taču vecāki arvien sacīja – tā arī var. Un šis teiciens – var arī tā – manī palicis. Mākslā var daudz un dažādi. Un vēl vecāki teica, kamēr esi jauns, drīksti arī čiept no citiem, kas tev patīk. Kamēr studē, dari, kā gribi.

Jā, ir mākslinieki, kuri uz jautājumu, kas jūs iedvesmoja šim darbam vai ko vēlējāties ar to pateikt, attrauc – nu nav taču viena pareizā viedokļa! Laikmetīgā mākslā skatītājiem jāļauj vaļa savai iztēlei.

Nav slikts variants. Bieži gadās, ka skatītājs izprot dziļāk, nekā pats esmu izdomājis. Mana māsa Anna, filozofijas maģistre ar Londonas prestižās Goldsmita mākslas koledžas diplomu, kā jau labāk izglītota, droši vien precīzi varētu pateikt, ko kurā darbā vēlējusies radīt, ko pavēstīt un kāpēc tieši tādiem līdzekļiem. Man ne vienmēr tas tik skaidrs, kaut zemapziņā viss, protams, ir saslēdzies, citādi jau es pie tā vai cita darba nebūtu ķēries. Galerijā “Alma” kādā izstādē biju izlicis darbu, kurā ventilatora gaisa plūsma turēja pie griestiem piespiestu plānu papīra lapiņu. Tolaik ventilatori bija modē, es arī nevarēju turēties tam pretī, gribējās ar to kaut ko uztaisīt. Sanāca tāds triks, šķiet, smuki izskatījās. Bet atnāca uz izstādi mans mākslas pasniedzējs un sacīja, ka redzamais licis atcerēties, kā reiz skolā kāds viņu aiz čupra izkarinājis pa otrā vai trešā stāva logu. Kas man likās asprātīgi, citam pasprūdīja trakas atmiņas…

Vai var teikt, ka laikmetīgā māksla neatkarīgi no žanra vai medija ir viss, kas radīts šajā laikmetā?

Tas atkarīgs no tā, vai darbs stāsta par šo, mūsu laiku. Strādā kaut vai Brēgela (Jans Brēgels, renesanses laika flāmu mākslinieks) stilā, bet runā par mūsdienām. Un tad ir vienalga, kādā tehnikā – vai tā ir glezna, instalācija, miesas griešana vai kaut kas, ko vēl neesam izdomājuši. Kritērijs, vai mākslinieks runā par mūsu laiku.

Par kādām tēmām vērts runāt šodienas mākslā?

Par tām, kas pašam šķiet svarīgas un ko gribas atrisināt. Un drīkst runāt arī par pilnīgi nesvarīgām lietām vai tādām, kas tikai tev pašam šķiet būtiskas. Un tikpat labi var taisīt mākslu, kas vairāk izskatās pēc politiskā aktīvisma. Tvitera konvoju uz Ukrainu arī droši vien drīkst nosaukt par milzīgu “hepeningu” un teikt, ka tā ir mākslas akcija. Man, piemēram, liekas, ka “Baltijas ceļš”, protams, politisks notikums, bija arī kolosālākais hepenings mākslas vēsturē.

Toreiz visi sapņoja par valsts atjaunošanu. Jūs esat piedalījies arī izstādē “Nākotnes valsts”, bet parādās arī tādi viedokļi, ka Eiropa varētu būt viena liela valsts bez robežām.

Ekonomiski tā jau arī apmēram ir. Taču latviešiem vajag savu valsti un robežu tādēļ, lai saglabātu savu valodu, kurā balstās visa mūsu kultūra, identitāte un līdz ar to mēs paši kā nācija. Latvijas valsts vajadzīga, lai saglabātu latviešu valodu, kura ir tik bagāta, ka tajā var uzrakstīt kolosālu dzeju, var rakstīt skumjas un ironiskas dziesmas, kritiskus romānus un grāmatas, kas saņem balvas pārējā Eiropā. Un šī ir vienīgā zeme pasaulē, kurā tas viss iespējams. Ļoti ekskluzīvs klubs.

Jūsu ar māsu Annu un komponistu Kristapu Pētersonu kopīgi veidotajā darbā “Dziesma”, kas atnesa Purvīša balvu, bijāt atklājuši, ka viens no visvairāk izmantotajiem vārdiem Dziesmu svētku noslēguma koncertos pēc neatkarības atjaunošanas ir “dievs”. Toreiz dalījāties pārdomās: ir dīvaini, ka mazāk priecājamies par savu varēšanu, bet joprojām piesaucam visaugstāko, sūrojamies, ceram uz likteni. Vai arī šodien, kad esam piefrontes valsts, jūs teiktu tāpat?

Es arī tagad nesūrotos ne dievam, ne kādam citam augstākam spēkam. Kaut vai tāpēc, ka mēs paši esam daudz darījuši arī savas drošības labad. Vēl pirms pāris nedēļām bijām pirmajā vietā palīdzības ziņā Ukrainai, rēķinot procentos no iekšzemes kopprodukta.

Nezinu nevienu latvieti, kurš šaubītos par to, ka taisnība ir Ukrainas pusē. Taču ir, kas šaubās, cik lielā mērā mūsu atbalsts var ietekmēt kara iznākumu.

Mūsu atbalsts kara iznākumu var ietekmēt pilnīgi noteikti. Jā, esam maza valsts, nepilni divi miljoni cilvēku, bet… Ja mēs neko nedarītu un neko nedarītu Lietuva, kas ir mazliet lielāka valsts, un neko nedarītu Polija, kas ir salīdzinoši milzīga valsts… Ko tad? Bet šaubīties un nebūt pārliecinātam ir normāli.

Mākslinieku atbalsts ir arī rītdienas, 24. februāra, koncerts “Veltījums Ukrainai” atjaunotā Rīgas cirka arēnā. Kas ir jūsu kā koncerta māk-slinieka ziņā?

Man pavaicāja, kā varētu izskatīties skatuve, un es atbildēju. Tā kā tas ir koncerts ar ļoti daudziem un dažādiem dalībniekiem, tas nevar notikt cirka arēnā pa vidu, kur jāskatās no visām pusēm. Kori būtu grūti nostādīt aplī tā, lai tas visiem skanētu vienādi. Arēnā sanāktu, ka vieniem dzied, bet pārējiem rāda sānus vai aizmuguri. Koncertā būs tradicionāls risinājums ar skatuvi uz paaugstinājuma, lai visi var labi redzēt un dzirdēt. Režisore Inga Tropa izdomājusi ļoti interesantu noformējumu ar video, kurā savīsies daudzu cilvēku rokas. Manā ziņā izdomāt, kurā vietā atrasties ekrāniem, lai nevienam skatītājam netraucētu un viss labi izskatītos kopā. Droši vien būtu varējis mēģināt pārlēkt pār ilksi, uzbūvēt kaut ko traku, bet vienkāršība – skatuve, ekrāni, gaisma, mūzika – ir atbilstošāka koncerta labdarības iecerei. Labāk resursus tērēt Ukrainai, nevis skatuvei. Man ļoti patīk Ingas ideja par rokām un to, ko tās spēj paust. Tur nebūs saskatāmas ne politiķu, ne kultūras darbinieku, ne politiskās elites vai kādas citas atpazīstamas rokas. Tās būs pavisam normālu cilvēku rokas, kas simbolizēs, ka palīdzam mēs visi. Un neviens nevēlas sevi īpaši reklamēt. Kāds varbūt ziedo milzīgu naudu, bet sabiedrībā par to ne čiku, ne grabu. Tas ir tāds tautas, mūsu visu pasākums.

Un pie kā šobrīd strādā jūsu paša rokas?

Skrūvē ģipškartonus un izmēģina montāžas putas. Aprīlī man gandrīz vienlaikus būs trīs izstādes. Pārsvarā gatavojos izstādei “Kim?” laikmetīgās mākslas centrā Sporta ielā 2. Sākotnēji bijām iecerējuši, ka tā būs saistīta ar man piešķirto “Kim?” rezidences balvu, ko ieguvu pirms vairākiem gadiem, bet saņēmu tikai pērnvasar, divus mēnešus pavadot rezidencē Ņujorkā. Paspēju arī kaut ko uztaisīt. Šķita, to varētu parādīt “Kimā”, bet aizvadītā gada 31. decembrī pulksten vienpadsmitos vakarā klausoties, kā gandrīz gadu pēc pilnīgi neiedomājami asiņaina, nežēlīga un ļoti skaidri melnbalta kara mani kaimiņi rīdzinieki Jauno gadu var svinēt pēc Maskavas laika, nodomāju, ka Ņujorkas darbus mazliet atlikšu. Aumaļām sāka birt idejas par šo tēmu. Tinkš, tinkš, visu nakti bira domas. Un uz rīta pusi izstāde bija gatava. Tagad tikai jāuztaisa. Otra, mazmazītiņa personālizstādīte būs Nīderlandē mākslas centrā Grīningenā. Tās formāts saistīts ar iepriekšējo ķibeli, lielo slimošanu. Tā kā mākslas telpu kovida pandēmijas laikā nevarēja atvērt, bet tās vadītājs nevēlējās pārtraukt izstāžu darbību, tās logā izveidoja nelielu šīs mākslas telpas maketu. Un joprojām tajā atvēl vietu personālizstādēm. Tā arī man būs maza izstādīte – sešdesmit reiz sešdesmit centimetru un trīsdesmit septiņu centimetru augstā maketā. Pareizas gaismas, grīda ir miniatūrs koka parkets, sienas baltas ar mazu grīdlīstīti, tik filigrāni uztaisīts, ka prieks tajā kaut ko veidot. Eksperimentēju ar montāžas putām. Kā “Kimā” nevaru aizbēgt no vietējās realitātes, tā tur, Nīderlandē, no kaut kādas neērtības vai kauna sajūtas domāt par skaistām lietām, kamēr Ukrainā joprojām slaktē cilvēkus. Izstāde būs par mūsu, visu pārējo eiropiešu, kas ārpus Ukrainas, tādu izdzīvotāju vainas apziņu ukraiņu priekšā. Manī arī ir kaut kāda vainas sajūta, lai arī varbūt tādai nevajadzētu būt. Kamēr ukraiņi karo, mēs svinam dzimšanas dienas, es braucu uz rezidenci Ņujorkā, un ir jauki, ja to var darīt un kāds par to maksā. Jā, jā, dzīvei jāturpinās, mums jābūt veseliem un laimīgiem, lai varētu citiem palīdzēt, un to vajadzēs arī tad, kad nāksies atjaunot sagrauto Ukrainas valsti. Bet tāda neērtības sajūtiņa tomēr ir… Un izstāde būs par to, kā es tā lepni te, Rietumeiropā, izmucis no Austrumeiropas, nu taisu mākslu. Tā būs tāds neliels iekniebiens.

Un trešā izstāde?

Mani uzaicināja piedalīties konkursā par mākslas darba radīšanu Sopotas pilsētvidē, Polijas ziemeļos pie Baltijas jūras. Tur būs jāizstāda gan mana piedāvātā jaunā darba makets, gan vienlaikus jau līdz šim tapušie.

Vai vienu un to pašu darbu citur pasaulē uztver atšķirīgi kā Latvijā?

Mani varbūt drīzāk pārsteigusi pretēja pieredze. Biju mazliet nobažījies, kad Ķīnā veidoju darbu ar vietējās Sičuaņas operas elementiem – mūzikas kolāžu ar modernistisku skatījumu uz Ķīnas ikdienu. Ķīnā biju pavadījis pāris mēnešu un centos iedzīvoties, lai gan pāris mēnešos par šo valsti neko nav iespējams saprast. Mani pārsteidza, ka visi smējās “pareizajās” vietās, visiem likās interesanti un neviens neapvainojās. Laikam biju trāpījis, tādēļ uzdrīkstējos darbu rādīt arī citviet. Arī citās rezidencēs esmu pārliecinājies, ka cilvēki saprotas daudz labāk, nekā tiku gaidījis.

Jūsu māsa Anna, atgriezusies pēc septiņiem Londonā pavadītiem gadiem, sacīja, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē, kur strādāt māksliniekam. Vai piekrītat?

Pilnīgi! Latvija teritoriāli ir maza, ātrāk iepazīsti visus vajadzīgos cilvēkus, ātrāk esi “uz tu”, ātri var dabūt visu vajadzīgo, nav tālu jāved un ir salīdzinoši lēti. Manā pieredzē viens no jaukākajiem piemēriem ir tāds. Mācoties Ķelnē, biju izdomājis, ka man vajag skaņuplatē veikt iegriezumus ar lāzeru, izveidot uz augšu izlokāmas figūriņas. Kad plate grieztos, figūriņas kā animācijas filmas kadrā izstieptu kājiņu un pabakstītu atskaņotāja adatiņu atpakaļ. Un tā visu laiku, jauka darbība. Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē, kur papildinājos, bija lāzergriezējs. Aiznesu plati meistaram.Viņš paskatījās un teica – nu ne, plate ir no polivinilhlorīda vai, neatceros, kāda cita plastmasas veida, un griežot radīšoties neatļauti plastmasas tvaiki. Šajā skolā tas neesot pieļaujams. Brīvlaikā atbraucu uz Latviju un aizgāju uz lāzergrieztuvi Rīgā. Tur man teica – septiņi eiro piecdesmit.

Jums ar sievu Egitu Kurpnieci ir sešus un astoņus gadus vecas meitenītes. Vai uz Rīgas cirku, kur tagad notiks koncerts Ukrainas atbalstam, arī esat savas atvases kādreiz aizveduši?

Ne reizi. Un paši arī neesam bijuši. Bet tas, kā tur izskatās šobrīd un ko par atjaunoto arēnu var lasīt, ir rosinoši un cerīgi. Kad aizgājām apskatīties telpas koncertam, tur vairs tiešām nebija ne smakas no zvēriem. Pati ēka ir forša, man patīk, kā tā atjaunota, un patīk arī jaunā cirka ideja, pēc kuras cilvēks vairs nemocīs citus kustoņus, bet attīstīs pats sevi. Kā bija agrāk? Publika priecājas par ziloni, kas glezno. Bet ar kādiem iesmiem jādursta, līdz dzīvnieks sāk parakstīt savas gleznas, to jau mēs neredzējām. Arī jaunajā cirka kafejnīcā būšot veģetārs piedāvājums. Tiešām būs jāaiziet uz cirku un jāaizved arī bērni. Solītais izklausās aizraujoši un tuvu tai mākslai, kas mani interesē.

Krišs Salmanis

Latviešu mākslinieks

Veido instalācijas, video un animācijas filmas, ilustrē bērnu grāmatas, publicējis rakstus par mūslaiku mākslu

Dzimis 1977. gadā Rīgā

Bijušas personālizstādes Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Somijā, Ķīnā un Japānā

Darbi atrodas Latvijas un Igaunijas mākslas muzejos

2013. gadā kopā ar mākslinieku Kasparu Podnieku pārstāvēja Latviju Venēcijas mākslas biennālē ar darbu “Ziemeļi–ziemeļaustrumi”

2017. gadā saņēma Purvīša balvu par kopā ar Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu veidoto darbu “Dziesma”

“Spēlmaņu naktī” 2019. gadā Gada videomākslinieka balva par darbu Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Ceļojums uz ziemeļiem”

 Ģimenē audzina divas meitas

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.