Latvijas kultūras cilvēki sniedz palīdzību Ukrainai. Kāpēc mums ir svarīgi iesaistīties? 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā līdz maija vidum Latvijā patvērumu raduši ap 30 tūkstošiem Ukrainas civiliedzīvotāju. Rit kara trešais mēnesis, un karš ietekmē mūs visus. Bieži mēdz teikt, ka kultūras cilvēki ir jūtīgāki, emocionālāki.
Kas Latvijas iedzīvotājiem tik daudzskaitlīgi liek palīdzēt, rūpēties un atbalstīt? Katru dienu ir kāds, kurš rīkojas, uzmundrinot un paužot savu nostāju gan klātienes intervijās, gan sociālajos tīklos, strādā bēgļu centros un palīdz ar informācijas meklēšanu, nodarbojas ar reālu palīdzības koordinēšanu un palīdzības transportēšanu. Protams, “Kultūrzīmju” apjautātie Latvijas kultūras darbinieki ir pavisam maza daļiņa no visiem tiem kultūras cilvēkiem, kuri mūsu valstī palīdz Ukrainai.
Kā “Kultūrzīmes” secināja sarunā ar aktieri un režisoru Intaru Rešetinu – mēs daram, cik mēs spējam, un, liekas, ka liela daļa no mums, redzot Ukrainas varonību, paliek drosmīgāki arī tepat, uz vietas, mūsu zemē. Palīdzot viņiem, palīdzam paši sev. Palīdzot pārvaram savas bailes un arī aktualizējam savas gadiem ieilgušās sāpīgās problēmas.
Pat tā dēvētā okupekļa nojaukšana ir tiešā saistībā ar karadarbību Ukrainā – pasakot skaļi, ka okupāciju slavinošam piemineklim nav vietas mūsu kultūrvidē, aizstāvam savu valsti, tās vērtības un atbalstām Ukrainu, kura cīnas par mūsu visu – Eiropas un pasaules demokrātijas – vērtībām.
Kultūras notikumi, kuri saistīti ar Ukrainu, Latvijas kultūrvidē jau kopš paša kara sākuma ienāca ar jaudu, sākot ar mūziķu rīkoto atbalsta koncertu 25. februārī un tiem sekojošajiem koncertiem citviet, ieskaitot aprīļa koncertu Daugavpilī. “Latvijas Avīze” jau agrāk rakstījusi par kultūras notikumiem, mākslas izstādēm, teātra izrādēm, kuras saistītas ar Ukrainu, un stāstīs vēl.
Šoreiz aptaujājām dažus no kultūras cilvēkiem, kuri veic vairāk vai mazāk pamanāmu personisku brīvprātīgā darba ieguldījumu – palīdzēt ukraiņiem, gan bēgļiem, gan karotājiem. Aktieri un mākslinieki, gluži kā Latvijas barikāžu laikā, pērk pirmās nepieciešamības preces un rotaļlietas bēgļu bērniem, vāc ziedojumus, vāra zupas, smērē maizītes un izguldina… Kāpēc mums ir svarīgi iesaistīties?
“Tādu kā es ir tūkstošiem”
“Neglorificējiet pašsaprotamas lietas. Esmu tikai cilvēks, kurš nespēj nosēdēt mājās, neko nedarot. Tādu kā es ir tūkstošiem,” neilgi pēc kara sākuma, pārbraucis no Ukrainas robežas, uzsvēra režisors un aktieris Intars Rešetins, kurš kopā ar draugiem bija vieni no pirmajiem Latvijā, kas devās palīgā uz Ukrainas robežu.
– Ko jums nozīmē sauklis “stāvēt par Ukrainu”?
I. Rešetins: – Domāju, ka man gluži kā ikvienam šīs zemes dēlam un latvietim, patriotam šis ir ļoti sāpīgs laiks. Vienlaikus man ir ļoti liels prieks, ka esam parādījuši savu nostāju un sapratuši, kas ir cilvēcība, līdzcietība. Šie jēdzieni likās jau kaut kur pazuduši un sveši, bet, sākoties krievu karam Ukrainā, agresīvi izpostot veselu un neatkarīgu nāciju, domāju, ka mūsu asinsatmiņa neļauj būt neitrāliem un pamodinājusi tās stīgas, kas šobrīd skan.
Mēs nekādā gadījumā nepieļausim vēstures atkārtošanos arī pie mums, Latvijā. Līdz ar to šī cilvēcība, visas tautas saliedētības pasākums vai kampaņa – varam saukt to, kā gribam, – tas dod ticību un cerību, ka esam maza, bet stipra nācija, un ar mums viss būs kārtībā. Šis nav uzbrukums tikai Ukrainai, tas ir uzbrukums mūsdienu Eiropai, mūsdienu vērtībām.
– Būdams režisors un aktieris, bijāt viens no pašiem pirmajiem, kuri brauca un praktiski palīdzēja ukraiņu bēgļiem.
– Gribēju saprast situāciju – kas notiek uz robežas, ko nozīmē karš, ieraudzīt to savām acīm – bēgļus, bērnus, viņu māmiņas, pensionārus, visus, kuri mūk no tiešas nāves. Redzēju viņu acis. Man pašam likās nepietiekami sēdēt mājās un būt aktīvam dīvānā, sociālajos tīklos… Protams, arī tas ir jādara, svarīgs ir ikviens, kas nav neitrāls un pauž savu nostāju un pozīciju šajos jautājumos, jo arī pie mums ir piektā kolonna. Viena liela daļa jūtas šeit, it kā Latvija būtu Krievijas guberņa, to nevaram pieļaut, arī tāpēc jāiesaistās un jāpalīdz tiem, kuriem dara pāri. Arī mēs esam bijuši okupēti, mēs katrā ziņā to nosodām.
– Ko mēs varam mācīties no ukraiņu vienotības?
– Domāju, ka šobrīd ukraiņu tauta kopā ar savas valsts vadītāju un valsts komandu ir pasaules nācija nr. 1. Viņi pauž cilvēcīgus lēmumus un cilvēcīgus paziņojumus, viņus vada vienotība, cīņas spars, mugurkauls un krampis. Tas ir varoņdarbs, uz kuru nebūtu gatavi ne gļēvie Rietumi, ne pārējās valstis. Šobrīd piedzīvojam vēsturisku pagriezienu un varam būt liecinieki lieliem pārmaiņu viļņiem pasaulē, jo skaidrs, ka agresorvalsts jau ir kapitulējusi, palicis tikai jautājums – kad.
Lai cik nežēlīgi izklausītos, es tiešām no sirds priecājos, ka visa pasaule beidzot ierauga to, kāda ir kaimiņvalsts, kas un kāds ir agresors, ierauga Krievijas būtību un sakni. Vispārējais pasaules un Eiropas saliedēšanās sniegtais atbalsts Ukrainai, iespējams, bija novēlots, turklāt Rietumu lēmumus ietekmēja līdzšinējā finansiālā atkarība no Kremļa naudas krājumiem, tomēr kopējā tendence vienalga ir pozitīva. Mēs Baltijas valstīs un Polijā gan zinājām jau sen to, ko tagad ierauga un saprot pasaule.
– Ja tagad mēs atstātu slejamies okupācijas simbolu Pārdaugavā, to varētu traktēt kā nodevību Ukrainai.
– Tā nebūtu nodevība tikai Ukrainai, tā būtu nodevība arī pret mūsu senčiem, mūsu tautu, pret mūsu tautas vēsturi, kultūru, tās mantojumu. Tā galu galā būtu nodevība arī pret mūsu bērniem, jo šī cīņa mums jāizcīna līdz galam, beidzot ir iemesls atbrīvoties no visa uzspiestā. Nav noslēpums, ka ļoti liels daudzums šeit, Latvijā, notiekošo procesu zināmā mērā tikuši vadīti no Kremļa.
Tas ir jāpārtrauc, un šī ietekme jāizdzēš uz neatgriezeniskiem laikiem. Turklāt – runa jau nav tikai par centrālo objektu, protams, ir jāatstāj piemiņas vietas kapos, bet mūsu valstī kopumā ir 313 okupācijas režīmu slavinoši monumenti. Mums ir jāveic šī dekomunizācija tā, kā to izdarīja ukraiņi, poļi, Lietuva, Igaunija un visas pārējās valstis, kas kādreiz tikušas iekarotas un okupētas.
“Katra cilvēka bojāeja ir traģiska”
Kultūras mantojuma speciāliste Mārīte Putniņa ir viena no tiem, kuri sociālajos tīklos regulāri publicē Mariupolē pazudušo ukraiņu fotogrāfijas.
“Katra cilvēka bojāeja ir traģiska un sāpīga, bet tas, ka tiek iznīcināts pilnīgi viss, un kultūras mantojums ir tikai tajā skaitā, tas ir briesmīgi, es tam pat nemāku atrast apzīmējumu,” viņa teic. “Man liekas svarīgi dalīties ar informāciju par pazudušajiem cilvēkiem, it kā jau ir pavisam maza cerība, ka kāds to ieraudzīs, tomēr, pat ja šī iespēja ir mikroskopiska, tad jau ir daudz. Eiropā ir tik daudz bēgļu, un tomēr ir iespēja, ka šī informācijas plūsma viņus sasniegs. Ukraiņi jau necīnās tikai par sevi un savas valsts teritoriju, viņi cīnās par mums visiem, viņi cīnās par Eiropas vērtībām.”
“Visu redzēt bija labs belziens smadzenēs”
“Tā bija sava veida apstākļu sakritība, biju aizgājis no viena darba, taisījos sākt citu, un tad sākās karš. Gribējās kaut kā palīdzēt, man bija brīvs laiks. Kā jau daudzi citi, biju ļoti satraukts, katru dienu kļuva trakāk un trakāk, nebija skaidrs, kas tur notiek, cik lielā apjomā,” saka žurnālists Lauris Lizbovskis, vaicāts, kā pieņēma lēmumu – braukt uz Ukrainu palīdzēt.
L. Lizbovskis: – Tā bija liela netaisnības sajūta, likās būtiski saprast, ko un kā es varu palīdzēt. Vienkārši ierakstīju tviterī – esmu gatavs brīvprātīgi braukt kaut ko darīt, gribējās nokļūt tieši Ukrainā, pie robežas.
Daudziem bēgļiem uz robežas ir sagaidītāji, bet daudzi ir neapskaužamā situācijā. Šajos kara mēnešos Ukrainas pierobežā un arī dziļāk Ukrainā esmu bijis sešas reizes. Jau pirmajā reizē sapratu, ka tas nebūs mans pēdējais brauciens. Kad redzi to visu, kas notiek, to cilvēku acis, kuri bēg no kara šausmām, tos nelaimīgos vecos cilvēkus un bērnus, tad saproti, ka gribi izdarīt kaut ko vēl.
Atklāti sakot – visu redzēt bija labs belziens smadzenēs, viens ir kaut ko lasīt un skatīties internetā, otrs – redzēt realitātē, tad mainās visa uztvere. Pēc pirmā brauciena atradu tviterkonvoja vadītāju Reini Pozņaku, kurš bija manos tvitera draugos, un vienkārši uzrakstīju, sak’ varbūt varu kādu mašīnu aizstūrēt. Jau stundas laikā atnāca ziņa – jā, mēs tevi liekam sarakstā, izbraucam rīt.
Biju tik priecīgs, ka varu palīdzēt arī tādā veidā! Tātad – otrā reize bija autokonvoja brauciens, un trešajā reizē atsaucās draugs, kura kompānijai stāvēja brīvs mikroautobuss labā tehniskā stāvoklī, viņš bija gatavs ieliet degvielu, savukārt es zināju, ka ir labdarības organizācija “Tavi draugi”, kuriem ir ļoti daudz vedamā uz Ukrainu. To braucienu veicu vienatnē, pārējie trīs atkal bija ar tviterkonvoju.
Mani pirmie braucieni nebija pašā kara sākumā, tas bija aprīļa vidus. Tagad ļoti daudzi bēgļi atgriežas, sevišķi no Kijivas puses. Daudzi miljoni bēgļu no Ukrainas austrumu daļas mīt Ļvivas apkaimē. Bēgļu plūsma ir kļuvusi mazāka.
– Vai jūs pārsteidz latviešu atbalsts ukraiņiem?
– Gan jā, gan ne. Varbūt pārsteidz lielais atbalsta apjoms, lielās saziedotās summas, ļoti lielais brīvprātīgo skaits, esmu redzējis simtiem cilvēku, kuri iesaistījušies procesos, zvana un piedāvā palīdzību. Arī man ir bijuši brīži, kad telefons kļuva pavisam “karsts”, daudzi zvanīja, meklēja, kā palīdzēt. Man šī palīdzība šķiet tikai loģiska, jo, zinot to, kas ir agresors…
Domāju, ja karadarbība notiktu citā vietā, citā zemē, ar citu agresoru, droši vien atsaucība nebūtu tik liela, bet, ņemot vērā, ka mums ar Krieviju ir viena robeža, to, cik ļoti spēcīgi jau vairākus gadu desmitus tiek nomelnota arī Latvija… Atceros 2000. gada hokeja čempionātu Pēterburgā, jau tad naidīgās atmosfēras dēļ Latvijas faniem ieteica nebraukt. Domāju, ka šis nopietnais atbalsts Ukrainai, kura cieš no lielā lāča, ir pilnīgi loģisks. Tas pats jau notiek visās kaimiņzemēs, visas valstis, kas zina, ko nozīmē Krievijas, PSRS okupācija, palīdz, kā vien var.
– Kas jūs Ukrainā, ukraiņu tautā ir pārsteidzis?
– Gribētu, lai arī pie mums notiktu līdzīga visas tautas transformēšanās, arī tur pirms kāda laika sabiedrība bija diezgan sašķelta, īpaši starp Rietumukrainas un Austrumukrainas reģioniem, starp krieviski un ukrainiski runājošajiem. Karš jau nesākās tagad, tas sākās 2014. gadā ar Krimas, Luhanskas un Donbasa okupēšanu.
Kopš tā laika nācija saliedējās, pie malas tika nomestas pilnīgi visas politiskās nesaskaņas, partiju pretrunas, nesapratne starp reliģiskām un etniskām grupām. Šī ir daudzu pasaules valstu problēma, un tas ir jāmācās – krīzes laikos savstarpējās nesaskaņas ir jāaizmirst, jābūt vienotiem. Diemžēl laikam jau saliedētību iemācās tikai kataklizmu laikā, nāciju spēj vienot tikai liela mēroga bēdas.
