Mūsu armijas kaujas spēja vai tomēr “nespēja” 0
Pieredzējušais virsnieks Jānis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ASV izlūkdienestu informācija apstiprinājusies – gandrīz 200 000 karavīru lielais Krievija armijas grupējums iebrucis Ukrainā. Paraugoties pagātnē, jāatzīst, ka pēdējos 20 gados, kopš pie varas Krievijā atrodas prezidents Putins, Krievijas bruņotie spēki ir uzaudzējuši “muskuļus” un, sākot ar 2014. gadu, ir gatavi tos demonstrēt visiem visapkārt.
Šajā sakarā radās retorisks jautājums, cik labi pie mums Latvijā ir gājis ar NBS attīstības plāniem gan uz papīra, gan reālajā dzīvē un cik gatavi esam šobrīd, ja vajadzība spiedīs, turēties pretī potenciālajam ienaidniekam. Pēdējos gados, it sevišķi pēc Krimas aneksijas, mūsu aizsardzības plānotājiem parādās arvien jaunas atklāsmes par mūsu nepieciešamību pēc kārtīgiem bruņotiem spēkiem. Vai tas būtu jāsaprot, ka līdz šim veiktie pasākumi aizsardzības jomā ir nogājuši greizi?
Pēc Ukrainas krīzes sākuma valsts aizsardzības struktūras aktīvi sāk atjaunot vienības, kas tika likvidētas līdz 2004. gadam, kad Latvija bija iestājusies NATO. Tas parādīja tikai Aizsardzības ministrijas un NBS nekompetenci valsts aizsardzības plānošanas jautājumos. Pēc neilga laiciņa sekoja vēl šokējošāka ziņa no Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra. Latvijas Bruņotie spēki nevarēs nodrošināt valsts aizsardzību ārējā apdraudējuma gadījumā, un tāpēc ministrija sākusi izstrādāt visaptverošās aizsardzības doktrīnu un uzsver, ka katram valsts pilsonim jāpiedalās šajā pasākumā, neskatoties uz viņa piederību bruņotajiem spēkiem. Tas viss liekas kaut kur jau dzirdēts un pat izbaudīts. 2022. gada janvāra beigas atnes jaunu atklāsmi, šoreiz aizsardzības ministra personā. Ministrs intervijā uzsver – obligātā dienesta tēma vairs nav tabu aizsardzības resora vidē. Kas nu ir tiešām neapgāžams fakts, sistēma ir pieļāvusi lielu kļūdu. Aizsardzības resora paziņojumos tā arī netiek pateikts, kurš tad ir pieļāvis visnotaļ lielāko savas darbības vai bezdarbības kļūdu, plānojot valsts aizsardzības sistēmu.
Kā tad esam nonākuši pie šāda atzinuma, un kas tad ir mūsu valsts aizsardzības pamats šodien? No publiskās informācijas var secināt, ka bruņotajos spēkos uz šodienu dienē aptuveni 6000 profesionālu karavīru. Kā izsakās paši militāristi, aptuveni 20% ir sieviešu dzimuma pārstāvju – tātad ap 5000 vīru un 1000 sievu ir profesionāli apmācīti un gatavi savai misijai, ja būs tāda nepieciešamība. Papildus varam pieskaitīt mūsu partneru ieguldījumu Latvijas aizsardzības sistēmā, aptuveni 1500–2000 vīru lielu dažādu nāciju veidotu militāru vienību, kas bāzējas Latvijā. Kopā sanāk aptuveni 7000 profesionālu “durkļu”. Turklāt jāņem vērā, ka mums nav smagā bruņojuma, aktīvās pretgaisa aizsardzības un gaisa telpas pilnvērtīgas kontroles iespējas. Līdzīgi ir ar mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem. Savukārt robežas otrā pusē tikai vienā pašā Pleskavas desanta divīzijā ir 10 000 durkļu liels spēks, ar kuru X stundā var sanākt rēķināties, nemaz nerunājot par visu pārējo tehniku un personālu, kas bāzējas Krievijas Federācijas rietumu kara apgabalā.
Izvērtējot šos faktus, atliek vienīgi secināt, ka vārdā nenosaukts ierēdnis kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas maksimāli sabotējis Nacionālo Bruņoto spēku kaujas spēju attīstību un, var teikt, ka “viņam” vai “viņiem” tas ļoti labi izdevies. Iespējams, tas darīts nevis tīši, bet tieši savas nekompetences un nesaprašanas dēļ. Tikai pilnīgam neprofesionālim varēja ienākt prātā ideja, ka Latvija spēs nodrošināt savas teritorijas aizsardzību ar vienas mehanizētās brigādes palīdzību. Iespējams, kāds jautās, kur tad paliek tā dēvētais aizsardzības sistēmas stūrakmens – Zemessardze (ZS)? Atbilde ir pavisam vienkārša, ar Zemessardzi mēs varam rēķināties uz ļoti īsu laika sprīdi. Tie nav profesionāli karavīri, un tas nav pat obligātais dienests, kam tiek mācītas reālas zināšanas par reālām lietām, kas jādara kaujas laukā. Tie, kas nonievā obligāto dienestu, dodu garantiju, paši nav dienējuši nevienu dienu. Par obligāto dienestu, iespējams, parunāsim vēlāk. Tagad paskatīsimies uz LV aizsardzības stūrakmeni – Zemessardzi.
Publiskajā telpā ir ļoti daudz informācijas par Zemessardzi un tās struktūru. Tad paņemsim publiski pieejamos datus un papētīsim dziļāk. ZS sastāv no četrām brigādēm atbilstoši Latvijas teritoriālajam sadalījumam. Katra brigāde savukārt ietver sevī aptuveni 5 bataljonus. Atrodam internetā informāciju par vienas brigādes dalību mācībās “Namejs”. Brigādes sniegtā informācija liecina, ka mācībās piedalījušies 863 zemessargi un karavīri. Ja šo skaitli izdala uz pieciem bataljoniem, redzam vienkāršu matemātiku – katrā bataljonā mācības apmeklējuši 173 zemessargi un karavīri. Šāds skaitlis būtu pieņemams, ja runājam par rotu vai pastiprinātu rotu, bet ne par bataljonu. Ja pieņem, ka šis ir reālais apmeklējuma rādītājs, tad kur palikuši pārējie zemessargi, kas saskaņā ar aizsardzības resora pausto informāciju ir daļa no 8000 “durkļu” lielās organizācijas. Vidēji katrā brigādē, reģistrēti sarakstos, ir apmēram 2000 zemessargu un karavīru. Protams, šeit nav runa par patriotisma izpausmi vai pilsoņa pienākuma izpildi X stundā, bet vienkāršu spēku attiecības matemātiku. Tas nav tikai civilās dzīves nosacījums, ka augsti kvalificēts speciālists paveic lietas ar lielāku precizitāti un kvalitatīvāk. Tā pati lieta jāattiecina uz militāro vidi – slikti apmācīts karavīrs ir viegls mērķis pretiniekam. Un, ja ir runa par ZS bataljona apmācībām, tad loģiski rodas jautājums – ar ko nodarbojas pārējie aptuveni 320 zemessargu apmācību laikā, un vai X stundā mēs tiešām ar tiem, kas regulāri nepiedalās apmācībās, varēsim rēķināties? Derētu uzdot jautājumu šiem “kavētājiem”, vai viņi nav pārāk vieglprātīgi – karotājam savs darbs jāprot un to var nodrošināt vienīgi ar mācību regulāru apmeklēšanu.
