Alus nav tam, lai piedzertos. “Bursh”, “IndieJānis” un čigānbrūzis par īsta alus smeķi 0
Mazās alus darītavas, kuru dibinātājs pats arī dara alu un nevis iet masu patēriņa spiediena pavadā, bet vēlas saglabāt savu radošo brīvību, mēdz savus brūvējumus apzīmēt ar angļu valodas terminu “craft”, kas latviskojot būtu amatalus. Sekojot jaunajai strāvai alus darīšanā, iepazīstinām jūs ar trīs mazo, neatkarīgo brūveru stāstiem – kā Aiviekstes pagastā top “Bursh”, Suntažu pagastā – “IndieJānis” un ko brūvē čigānbrūzis “Nurme”.
Viens no pēdējā gada skaļākajiem un ātru atpazīstamību ieguvušajiem jaunajiem alus brūžiem ir Suntažu pagasta Upespilī nobāzējies “IndieJānis”. Tas pats, kas pavisam nesen jau savā pirmajā darbības gadā ieguva galveno balvu kā visvairāk mīlētā mazā alus darītava “Latvijas alus gada balvā 2017”.
Kā jau pēc brūža nosaukuma var spriest, saimnieks brūzī ir Jānis – Jānis Rudzītis. Bet, kas ir “Indie”? Jānis teic, ka mazās alus darītavas, kuru dibinātājs ir arī aldaris un kurš vēlas saglabāt savu radošo brīvību, nevis iet masu patēriņa spiediena pavadā, mēdz darītavu apzīmēt ar angļu valodas terminu “craft”, kas latviskojot būtu amatalus. “Mazo “craft” brūžu popularitāte pasaulē pieaug tik strauji, ka lielās multinacionālās alusdarītavas arī savus alus sāk saukt par “craft” aliem. Terminu “premium” viņi jau ir paspējuši degradēt, bet tirgus daļu zaudēt taču negribas, tāpēc vajag uzsēsties uz “craft” viļņa. Līdz ar to termins drīz tiks degradēts tieši tāpat kā savulaik “premium”. Lai kaut kā uzsvērtu savu atšķirību, es izvēlos dzīvot zem “indie” karoga, kas no angļu valodas “independent” nozīmē neatkarīgs,” stāsta Jānis.
Ceļš līdz savai darītavai Jānim nav bijis viegls. Kopš 2005. gada viņš strādājis būvniecības sektorā Norvēģijā, taču, nākot krīzes gadiem, arī bagātajā Skandināvijas valstī būvniecības bizness cietis, Jānim atlaižot lielāko daļu savu darbinieku. Ideja bijusi uzsākt biznesu, kas neciestu no dažādiem finanšu satricinājumiem. Pirmais prātā Jānim bijis viskijs, taču, tā kā viskija un alus brūvēšanas pamatprincipi bijuši diezgan līdzīgi, vispirms sācis ar alu, pie kā 2008. gadā arī palicis. Taču līdz reālai komerciālai alus brūvēšanai nācies gaidīt teju 10 gadus. Jānis joprojām turpinājis strādāt Norvēģijā, taču ikvienā brīvbrīdī ceļojis uz Latviju – vispirms meklējis vietu, kur ierīkot darītavu, pēcāk arī pašrocīgi to atjaunojis. Apceļojis desmitiem vietu, līdz nonācis līdz pamestajai un aizaugušajai Kastrānes muižai Suntažu pagastā. Daudz nedomājot, 2013. gadā Jānis muižu arī iegādājies. Cena bijusi pārāk laba, lai to laistu garām, teica Jānis. Vizuāli ēka gan esot bijusi tāda, ka draugi viņam izteikuši līdzjūtību, taču pēc ēkas apskates sapratis, ka nesošās konstrukcijas ir labas, bet jumts gan pēc iespējas ātrāk bija jānomaina. Norvēģijā nostrādājis līdz 2015. gadam, bet darītavu, kurā ierīkojis arī krogu ar āra terasi, pabeidzis 2017. gadā. Kopumā projektā investējis 50 000 eiro, ieguldot tikai savus līdzekļus.
“Pieredze alus darīšanā bija vien tāda, ka padomju laikos, būdams pusaudzis, piestrādāju alus fabrikā “Rīga”, kas vēlāk pārtapa par “Kimmel”. Biju iekārtu regulētāja māceklis. Nevarētu gluži teikt, ka man bija priekšzināšanas alus darīšanā, bet man nebija bail tam pieķerties, jo kaut ko raudzējis esmu jau no 16 gadu vecuma, kad padomju laikos dzinu un pārdevu kandžu.” Kā sacīja Jānis – kopš darītavas atvēršanas algu sev nav izmaksājis ne reizi, labi, ka esot sievas alga.
Ko tad Jānis vāra? Gan latviešiem ierastas, gan neierastas garšas, bet, izmantojot visiem pazīstamas izejvielas. Līdzīgi, kā to veiksmīgi iesāka un joprojām dara “Labietis”. “Gribu pāriet tikai uz latviskiem alus nosaukumiem. Palikusi “Old School IPA”, kas vienkārši jau iesakņojusies. Cilvēki novērtē alu, par kuru viņiem nav jālauza galva. “Nurme”, piemēram, iet pavisam citu ceļu, ražojot alu no eksotiskām izejvielām, dodot eksotiskākus nosaukumus. Tur cilvēki ir jāizglīto pie katra alus – kas tas ir, no kā tas sastāv, kādi neierastie apiņi tur ir klāt, kāpēc tas tik dīvaini smaržo? Daudzi tam ir ļoti atvērti, bet ir cilvēki, kuri vispār negrib eksperimentēt. Un ir kaut kā jāizlavierē starp abiem. Man liekas, ka biznesu uztaisīt tikai ar tiem izsmalcinātajiem dzērājiem ir baigi grūti, vajag aptvert plašumu,” norādīja alus meistars.
Pavisam nesen “IndieJānis” beidzot alu sācis pildīt arī pudelēs. Kā jau Jānim piedien – iekārtas nav pirktas par lielām naudām, bet pašu uzbūvētas. “Tā jau es visu daru – taisu pats. Galva un rokas man strādā. Kaut ko atradu “ebay”, kaut ko santehnikas veikalā u. c. Protams, jaudas ir maziņas – kādas 80 pudeles stundā, bet uzreiz redzu interesi un atdevi – cilvēki interesējas, raksta un prasa, izķer.” Alusmeistars šobrīd darbojas viens pats, taču tuvāko mēnešu laikā plāno piesaistīt kādu darbinieku. Taču darbinieka piesaistīšanā traucē finansiālā situācija – alus brūvēšana pagaidām nekādu peļņu nenesot un visu nopelnīto Jānis investē.
Piedod īpašu smeķi
Kas to teica, ka neliels uzņēmums nespēj veikt lielus darbus! Alus darītava “BURSH” ir viena no mazākajām visā Latvijā, kur strādā, saimnieka Mārtiņa Daģa vārdiem runājot, divarpus cilvēki.
Šī minikomanda pieņēmusi izaicinājumu “šogad pēc alus lielāks pieprasījums” un pilnībā nodrošina jāņabērnus savā tirdzniecības zonā starp diviem lieliem ģeogrāfiskiem punktiem – Jēkabpili un Rīgu. Pavisam ir 70 pastāvīgo tirdzniecības vietu.
“Mūsu alus nav domāts, lai piedzertos, mūsu alus paredzēts cilvēkiem, kuri novērtē, kas alum piedod īpašu smeķi,” īsi savu alus filozofiju izsaka Mārtiņš.
Alus darītava atrodas interesantā vietā – krustpunktā starp Zemgales, Vidzemes, Latgales un Sēlijas novadiem. Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā. Aiviekstes upes krastā. Ļoti skaists īpašums ļoti skaistā un sakoptā vietā! Otrā pusē upei aug liepas, kļavas, lazdas. Nav jāskaidro, kāds spēks piemīt šādai skaistai vietai un krustpunkta simboliskajai zīmei. Daudz ko izsaka viena jauka aina – atbrauc pircēji, stundu padzīvo Latvijas novadu krustpunktā, tad kāds, stāvot Aiviekstes krastā, zvana uz mājām: “Esam ieradušies paradīzes stūrītī!”
Interesants ir alus darītāja Mārtiņa Daģa stāsts par to, kā viņš nonācis līdz savam uzņēmumam Aiviekstes krastā: “2002. gadā es vēl biju students, draugu pulkā braucām ar laivām pa Aivieksti. Skatījāmies, kur varētu piestāt uz atpūtas brīdi. Izvēle krita uz skaistu vietu, kur krastā stāvēja veca laukakmeņu ēka. Tajā brīdī pat sapņos nerādījās, ka pēc desmit gadiem šo bijušo teļu fermu iegādāšos īpašumā un sākšu nodarboties ar alus brūvēšanu. 2006. gadā internetā pamanīju, ka šī ēka tiek pārdota. Kopā ar māsu un vecākiem atbraucām, kārtīgi apskatījām un teicām – jāpērk! Tajā brīdī vēl nezināju, kādu biznesu sākšu – vai ierīkošu viesu māju vai ko citu. Tad kā saukts nāca studentu korporācijas biedra piedāvājums iegādāties viņa Saldū ražoto alus darīšanas iekārtu. 2013. gadā kopā ar radiem un draugiem veco ēku atbrīvojām no mēslu kaudzēm un salmiem, kas kūtsaugšā bija piebāzti līdz korēm. Un kur tad vēl dziļurbuma urbšana! 33 metru dziļumā uzgājām ūdeni. Alum neder vaļējs ūdens – ne akas, ne avota. Neiedomājama veiksme – uzurbāmies virsū ūdens fontānam! Spiež uz augšu, nav vajadzīgi nekādi sūkņi. Patiešām romantisks sākums! Un 2014. gada 2. maijā mana sapņa piepildījums – pirmais alus vārījums. Un tā viss aizgāja.”
“Mūsu ražotne ir jauna, mēs paši esam jauni, mūsu attieksme ir jauna. Ja jau tik izvēlīgie vācieši uzteic mūsu alu ar vārdiem “ļoti garšīgs”, ja slavē arī somi, angļi, zviedri, amerikāņi, tad jau ir prieks censties,” teic Mārtiņš. Viņš piebilst, ka pirmais alus vārījums ražotnē veikts 2014. gada 2. maijā. Alus tiek gatavots pēc īpaši “BURSH” alus darītavai radītas receptes, ievērojot tradicionālās alus gatavošanas metodes. Ražotāji ar lepnumu saka – mūsu alus ir no vietējā dziļurbuma ūdens, Latvijas miežu iesala, apiņiem un rauga gatavots, uz malkas krāsns vārīts, ozolkoka mucās raudzēts un 30 dienas gatavināts. No iesala tiek paņemts tikai paša sākuma cukurs. “Varētu žņaugt ārā vēl un vēl, bet mēs vēlamies, lai alus būtu baudāmāks.”
Jauno alus garšu meistari
“Nurme” ir pirmie kontraktbrūveri jeb t. s. čigānbrūzis Latvijā, kuriem nav pašiem savu telpu, bet ir alus receptes.
Viens no jaunākajiem un alus garšu ziņā izsmalcinātākajiem Latvijas alus vārdiem ir “Nurme”, kura darītāji garšas kārpiņām liek smaidīt kopš 2016. gada nogales. “Nurme” – no lībiešu valodas pļava, lauks. Tā man stāsta darītavas dibinātāji Mareks Ezerkalns un Uģis Narvils. Dibināja arī Oskars Sprukulis, bet viņš šobrīd no darītavas darbiem nedaudz atkāpies. “Tā sagadījies, ka Marekam ir lauku īpašums netālu no Laucienes Talsu rajonā, un tās agrākais nosaukums ir bijis Nurme, vēl tagad tur ir saglabājies nosaukums Nurmuiža. Šis vārds ir vienkāršs, tajā pašā laikā spēcīgs un ar dziļām saknēm, ko nevar viegli izraut. Turklāt arī alus galvenās izejvielas taču izaug laukā.” Visi trīs bijuši mājbrūvētāji, līdz vienā brīdī sapratuši, ka aizraušanās jāpārceļ citā līmenī. Tā 2016. gadā tapa pirmais “Nurmes” alus – “pale ale” stila “Triangulum”. Izrādās, viņi joprojām alu brūvē arī mājās. “Uģis šajā ziņā ir īpaši ražīgs – pirms “Nurme” nopietni uzņēma apgriezienus, viņš brūvēja ko jaunu katru nedēļas nogali, šobrīd viņa kontā jau ir tuvu pie 200 dažādiem vārījumiem. Tas, kas mājās izdevies izcili, var ar laiku kļūt par “Nurmes” piedāvājuma sastāvdaļu. Ļoti svarīga ir arī mijiedarbība ar citiem brūveriem, apmaiņa ar idejām un pieredzi, jo tikai tā var attīstīties,” stāsta “Nurmes” meistari.
Izrādās, ka “Nurme” ir pirmie kontraktbrūveri jeb t. s. čigānbrūzis Latvijā, kuriem nav pašiem savu telpu, bet ir alus receptes. Līdz ar to čigānbrūži izmanto citu brūžu brīvās jaudas. “Šādu modeli izvēlējāmies, jo tas mums ir ļāvis uzsākt darbību ar krietni mazākām investīcijām, vairāk fokusējoties uz pašu produktu, nebaidoties eksperimentēt un nekad netaupīt uz augstākās raudzes izejvielām. Pasaulē netrūkst spīdošu piemēru arī lielo “craft” alus spēlētāju vidū. Piemēram, dāņu “Mikkeller”, “Ewil Twin” un “To Øl”, arī zviedru “Omnipollo”. Pirmais brūzis, ar kuru uzsākām sadarbību un joprojām veiksmīgi sadarbojamies, ir “Malduguns”. Tāpat esam sadarbojušies arī ar alus darītavām “Alķīmiķis” un “Barda”. Šobrīd daļu alus brūvējam arī “Miķeļa alus darītavā”, bet esam atvērti sadarbībai arī ar citām darītavām gan Latvijā, gan ārzemēs,” sacīja brūža meistari. Vai nav domu tomēr par savu brūzi? “Tas ir katra alus darītāja sapnis, bet tam ir gan plusi, gan mīnusi. Agrāk vai vēlāk droši vien mums būs arī savas pastāvīgās mājas, bet pagaidām šis jautājums nav darbakārtībā. Prioritāte šobrīd ir noieta palielināšana, jaunu tirgu apgūšana, kā arī pastāvīgs darbs pie jauniem produktiem un esošo produktu uzlabošana.”
Vienveidībai jādara gals
Nav noslēpums, ka “Nurme” brūvē “latvietim parastajam”, kas pieradis alu iedalīt gaišajā un tumšajā, kurš lielākoties patērē lāgera tipa alu, ļoti eksotiskus produktus. “Amatalum piestāv eksperimenti un, iespējams, ka pastāv pat sava veida sacensība, kurš pagatavos kaut ko nebijušu, jaunu, aizraujošu, tomēr jāņem vērā, ka cilvēce pazīst alu jau tūkstošiem gadu un būtu muļķīgi iedomāties, ka cilvēks arī pagātnē nav traki eksperimentējis un izkāpis ārpus rāmjiem,” norāda “Nurmes” brūveri.
“Nurme” par esošo alus vienveidību lielveikalu plauktos vairāk vaino lielos alus ražotājus, kuri piedāvā vienkāršus produktus, jo tos var vieglāk un vairāk pārdot, kuri ir saprotami lielām ļaužu masām. “Tomēr vienā brīdī alus baudītāji bija noguruši no lielo korporāciju standarta uzspiestajiem rāmjiem un piedāvājuma vienveidības, tāpēc mēs šobrīd pieredzam nozīmīgu revolūciju alus pasaulē. Tā sākās ASV, kur šobrīd, iespējams, piedzīvo savu kulmināciju, bet tagad pārņēmusi Eiropu, Āziju u. c. Lai arī amatalus brūvēšana šobrīd tomēr ir modes lieta, beidzot cilvēkiem tiek dota iespēja novērtēt pilno alus potenciālu, atklāt dažādus tā stilus un garšas, kuri ir pastāvējuši jau ļoti sen, bet bijuši ilgi nobīdīti maliņā. Protams, vajadzīgs laiks, lai pie lielveikalu lāgera pieradis cilvēks sāktu orientēties visnotaļ sarežģītajā alus pasaulē, tomēr redzam, ka aizvien vairāk cilvēkiem ir interese to darīt. Tas ir kā visu laiku ēst pelmeņus, bet tad tu nogaršo steiku…”
