Olafs Zvejnieks: Zaļie miljardi – mūsu acu priekšā paveras jauna, epohāla pasaules vēstures lappuse 2
Brīdī, kad jūs lasāt šīs rindas, Eiropas Komisijai jau vajadzētu būt publiskojušai Zaļā kursa īstenošanai paredzēto investīciju plānu.
Milzu finansējums
Spriežot pēc pašreiz zināmā, Eiropas Komisija paredzējusi šim mērķim tuvākajā desmitgadē iztērēt vienu triljonu (tūkstoš miljardus) eiro. Un ja kādam šī summa šķiet galvu reibinoša, tad jāteic, ka pagājušajā nedēļā izskanēja informācija, ka Zaļā kursa īstenošanai paredzēts kopumā tērēt ap 250 miljardu eiro gadā, desmit gadu perspektīvā tie būtu apmēram 25 triljoni eiro.
Summas atšķiras tādēļ, ka vienā gadījumā runa ir par to, cik lielu naudu EK grasās paredzēt savā budžetā, bet otrā gadījumā – par summārajiem tēriņiem, kuros ietverti gan EK budžeta līdzekļi, gan valstu līdzfinansējums (līdz šim izskanējis, ka katram ES ieguldītajam eiro pretī būs vajadzīgs trīs četrus eiro liels nacionālais līdzfinansējums), gan arī privāto uzņēmumu ieguldītie līdzekļi.
Kā šajā sakarā raksta “Bloomberg”: “Publiskais finansējums lauzīs ceļu, bet mērogs jānodrošina privātajam.”
Iespēju nedrīkst laist garām
Lai kā arī būtu, lai kāda arī būtu jebkura uzņēmēja attieksme pret globālās sasilšanas teoriju, idejām par bezoglekļa ekonomiku un Grētu Tūnbergu, ir skaidrs, ka Zaļais kurss ir viena no desmitgades lielākajām investīciju un ekonomikas modernizācijas iespējām.
Pat tādiem kā šo rindu autors, kas diezgan piesardzīgi vērtē iespēju, ka Eiropas Savienībai tiešām izdosies līdz 2050.gadam izveidot oglekļa izmešu ziņā neitrālu ekonomiku, ir skaidrs, ka šo iespēju laist garām nedrīkst.
Otra nozīmīgākā desmitgades modernizācijas iespēja ir ES plāni veikt milzu ieguldījumus dalībvalstu zinātnes un pētniecības iespēju attīstībā, pārvarot atpalicību no ASV un Ķīnas šajā ziņā. Taču par to citreiz.
Bet Zaļā kursa gadījumā – pat nelabojamiem atpakaļrāpuļiem enerģiju vajadzētu piešķirt tam apstāklim, ka kombinācijā ar investīciju burkānu visai plaši paredzēts lietot arī sodu pātagu.
Likmes ir lielas
Zaļais kurss pēc savas būtības ir bezprecedenta azartspēle, kurā likme ir visas Eiropas ekonomika, cerot, ka Eiropā iecerētie pasākumi, kas ir nesalīdzināmi vērienīgāki nekā pārējo lielo atmosfēras piesārņotāju iecerētais, pirmkārt, aizraus un liks visai pārējai pasaulei sekot šai iniciatīvai, otrkārt, padarīs Eiropu par zaļo tehnoloģiju pionieri.
Daļēji šādām cerībām pamats ir. Intereses pēc papētīju, kas ir pasaules vadošie vēja turbīnu ražotāji. No pieciem līderiem divi ir Ķīnas uzņēmumi, viens – amerikāņu, bet pārējie divi – Dānijas uzņēmumi, un Dānija ir viens no pasaules līderiem vēja enerģijas izmantošanā.
Ja divi uzņēmumi no Dānijas spēj būt starp pasaules līderiem, tad teorētiski tas var izdoties arī citās jomās, tādēļ iespējams, ka zaļo tehnoloģiju attīstības idejā kaut kas patiešām ir.
Vai piemērs būs lipīgs?
Kas attiecas uz pārējās pasaules sekošanu Eiropas piemēram – pagaidām nekādu pazīmju. Pasaules lielākais atmosfēras piesārņotājs Ķīna (30% visu izmešu) šajā desmitgadē plāno jaunu ogļu elektrostaciju būvi, neskatoties uz to, ka vienīgais veids, kā Ķīna var sasniegt ekoloģiskos mērķus, kurus tā apņēmusies sasniegt, būtu esošo ogļu termoelektrostaciju pakāpeniska slēgšana.
Par ASV (15% atmosfēras piesārņojuma) prezidenta negatīvo attieksmi pret šiem mērķiem visi zina, tiesa, ASV štatu līmenī pieņemtie ekoloģiskie ierobežojumi ir stingrāki nekā daudzās citās valstīs.
It kā mēs nebūtu piedzīvojuši savā mūžā pietiekami daudz izšķirīgu notikumu, mūsu acu priekšā šobrīd paveras jauna, epohāla pasaules vēstures lappuse.
