“Mūstās vysi dabasi” 0
2016. gada beigās klajā nāca latgaliešu dzejnieces Inetas Atpiles-Juganes jaunais dzejas krājums “Mūdynuot muokuļus” – autores ceturtā grāmata un otrā, kurā dzejoļi lasāmi latgaliešu valodā (“Neatburtā uguns” (2001), “Reveranss. Sarkans uz sarkana” (2008), “Otkon giunu sapynus” (2015)). Grāmata, kurā iekļauti 100 dzejoļi latgaliski, izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, “Latvijas valsts mežu” atbalstītās “Latgales kultūras programmas 2016”, biedrības “LR” latgalisko projektu konkursa finansiālu atbalstu, to izdevusi Latgolys entuziastu grupa “Biļdis”.
Nosaukums rosina meklēt mākoņus grāmatas lappusēs, un droši var teikt, ka meklētais tiks atrasts, jo mākoņi (muokuli) ir ne tikai dzejas rindās, bet arī ieraugāmi daudzās fotogrāfijās. Ja Inetas izdotā dzejoļu grāmata bērniem “Otkon giunu sapynus” (“Atkal ķeru sapņus”) bija viņas un meitas, kura ilustrējusi mammas radītos dzejoļus, kopdarbs, tad “Mūdynuot muokuļus” ir māsu kopdarbs – fotogrāfijas ir Inetas māsas Aritas Atpiles-Donas radītas un palīdz paspilgtināt dzejā izteiktās emocijas.
Dzejoļos neiztrūkstoša ir debesu un to elementu – mākoņu, zvaigzņu un mēness – visuresošā klātbūtne. Debesis ne tikai atklājas metaforās (“dabasu varganis”, “dabasu spīgeļs”, “dabasu vitalitatis programa”), tām ir būtiska loma dzejoļu liriskā “es” emociju atainošanā un dzejoļa attīstības tālākā virzībā. Kad “mūstās vysi dabasi” (42. lpp.), tas ir laiks, kad noticēt sev un saviem spārniem; debesis – kā noskaņas radītāja (“Nakti pyrms solnys dabasi kai vuoks,/ draudūši i spolgi klusi./ Cīši saļs.” (16. lpp.), “Itū laiku īzeimoj dzērvis saskumušūs dabasūs” (51. lpp.)), debesis – mājvieta mīlestībai.
Autores sievišķīgā daba jo īpaši spilgti sajūtama mīlestības dzejoļos, kas ir krājuma pamats. “Meilesteiba” – nedrošuma un baiļu izjūta, ilgošanās, kaislīgu jūtu izvirdums (“I ka tu dasadur koč pussekuņdi,/ vulkanologi apjiuk i nazyna,/ kai tys saucās/ kas niu suocās/ Vezuvā, Fudzi i Bromo vīnlaiceigi.” (76. lpp.). “Durovys” un “škūrstyns” – divas robežšķirtnes, kas sadala laiktelpu liriskā “es” šajā dzīvē un tajā citā dzīvē, simbolizējot izvēles iespēju – ienākt un palikt vai doties prom.
I. Atpiles-Juganes dzejā spilgti izjūtams ir laika ritējums, par kuru autore saka, ka “laiks ir glauns akters./ Jam ir daudz seju./ A sovu eistū naļaun zeimēt nivīnam.” (10. lpp.). Dzejā laiks ir gan aktīvi skrejošs un darbīgs (“Laiks mejās/ atspriekleņ” (6. lpp.), “Laiks burbuļoj i leip” (54. lpp.)), gan arī pasīvs un sastindzis.
Autorei savā dzejā izdodas mūsdienu tehnoloģiju laikmetam raksturīgās reālijas apaudzēt ar dabas motīviem: “Īlaikoju šudiņdīnys saulis spaitus iz sātu mugurom”, “Pavasara selfijs i jiura pi kuoju/ taipat nūšēroj mani/ pasauļa zvaigžņu dečūs” (69. lpp.), “Iudiņa fotografeja nav apstruoduota,/ fotošopeita/ voi kai cytaiži palobuota” (98. lpp.). Latgaliešu valodas vārdi organiski iekļaujas sajūtu un redzes gleznu atainošanā, bet, ja lasītājam kāds vārds šķiet pavisam svešs, tad tā nozīmi palīdz atšifrēt mazā vārdnīciņa.
Vērot mākoņu kino debesu jumā – tā ir brīnišķīga nodarbe, kas aizrauj ne tikai bērnus. Arī izaugot no bērnības kurpēm, autorei patīk lūkoties debesīs un vērot, kā mainās mākoņu tēli un kādas pārsteidzošas krāsu gammas uzplaukst tik ierastajās debesīs. Cik mainīgi ir mākoņi, tik daudzkrāsaini spilgtas emocijas atklājas I. Atpiles-Juganes latgaliskajos dzejoļos – sievišķīgi trauslos kā gaisīgi mākoņi, kaisles un emociju piepildītos kā saulrieta sarkanie mākoņi, pārdomu un sevis meklējumu tītos kā dūmakainie pamales mākoņi.
