Mušmires – gan indīgas, gan ēdamas! 1
Mežā sēņojot priecājamies ne tikai par tām sēnēm, kuras, mājās pārnestas, sacepam gardā mērcītē, iemarinējam vai iesaldējam ziemai. Zaļajā sūnu paklājā pamanām arī mušmires. Cik daudz mušmiru sugu ir Latvijā un vai visas ir indīgas, stāsta Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, Latvijas Mikologu biedrības biedre INITA DĀNIELE.
* Latvijā ir sastopamas 11 mušmiru sugas – sarkanā, brūnā, panteru, zaļā, baltā, bālā, violetbrūnā sarkstošā, pelēkā, bārkstainā un Elija. Vēl pastāv divas varietātes – bālās mušmires baltā varietāte un zaļās mušmires baltā varietāte.
* Pie mušmiru ģints (Amanita) pieder ne tikai mušmires, bet arī makstsēnes. No mušmirēm makstsēnes atšķiras ar to, ka pirmajām uz kātiņa ir gredzens, bet otrajām nav. Gan makstsēnēm, gan mušmirēm pie kātiņa pamatnes ir maksts un uz cepurītes plēksnītes. Visas makstsēnes ir ēdamas.
* Mušmiru cepurītes mēdz būt ļoti dažādās krāsās – baltas, zaļas, koši sarkanas, gaiši dzeltenas, pelēkas, brūnas u.c.
* Visbiežāk mežos var atrast sarkano mušmiri, otrā biežāk sastopamā ir bālā mušmire un tās baltā varietāte.
* Viena no retāk sastopamajām ir bārkstainā mušmire (Amanita strobiliformis) – viena no divām aizsargājamām mušmirēm mūsu valstī. Otra aizsargājamā ir Elija mušmire (Amanita eliae).
* Bārkstaino mušmiri Latvijas Mikologu biedrība šogad izraudzījusies par Gada sēni. Šo titulu biedrība piešķir skaistām, diezgan viegli atpazīstamām, samērā reti sastopamām sēnēm un lūdz iedzīvotājus pievērst tām uzmanību un ziņot par atrašanas vietu. Tad dažkārt izrādās, ka izraudzītā sēne tomēr nav nemaz tik ļoti reti sastopama, kā šķitis agrāk.
* Ņemot vērā, ka bārkstainajām mušmirēm patīk ozolu un liepu tuvums ar kaļķainu augsni, bet Latvijā šādu vietu ir diezgan maz, šīs sēnes pieskaitāmas pie reti sastopamajām. Bārkstainā mušmire biežāk ir sastopama Zemgalē, retāk – Vidzemē. Biežāk tās var atrast vecos parkos.
* Bārkstainā mušmire nav indīga un ir pat ēdama, tomēr šīs sēnes nedrīkst vākt, jo tās ir aizsargājamas. Droši cept un celt galdā var sarkstošās un pelēkās mušmires. Bet – tikai ar noteikumu, ka tās pazīst un nejauc ar indīgajām mušmirēm!
* Visindīgākā sēne Latvijā un pasaulē ir zaļā mušmire (Amanita phalloides). Tā aug ozolu tuvumā un ir cieši saistīta ar šo koku izplatības areālu.
* Visas mušmires ir mikorizas sēnes, tas nozīmē – sēņotne sadarbojas ar koka sakni. Sēņu hifas jeb sēņotnes pavedieni aptinas ap koka sīkajām saknītēm, sēne palīdz kokam, koks – sēnei. Sēne apgādā koku ar ūdeni un minerālvielām, koks sēni – ar barības vielām.
* Katra mušmiru suga ir cieši saistīta ar kādu koku, piemēram, sarkanās mušmires aug egļu, priežu, ozolu un bērzu tuvumā, bārkstainās mušmires – ozolu un liepu, baltās mušmires – tikai egļu, bālās mušmires – tikai priežu tuvumā.
* Pastāv uzskats – tur, kur ir sarkanās mušmires, vajag būt arī baravikām, un šis senais pieņēmums ir izskaidrojams. Jo gan sarkano mušmiru, gan baraviku augšanas laiks un iemīļotā vieta ir viena – abas šo sēņu sugas sastopamas ozolu un bērzu tuvumā. Priežu baravikas aug zem priedēm, bērzu baravikas – zem bērziem, turklāt gan baravikām, gan sarkanajām mušmirēm patīk pieauguši koki, nevis jaunaudzes.
* Lielākā daļa mušmiru ir indīgas cilvēkiem, bet sēņodiņu kāpuri un gliemeži tās ēd un paliek sveiki un veseli. Acīmredzot uz katru organismu sēņu ķīmiskais sastāvs iedarbojas citādi. Arī vāveres mēdz našķoties ar sarkanajām mušmirēm – gan jau dzīvnieks zina, cik lielu gabaliņu drīkst nokost, lai nekaitētu organismam.
* Sarkanā mušmire nav ļoti indīga. Noindēties ar to būs grūti, bet saindēties var un pat ļoti nopietni. Sarkanās mušmires iedarbojas uz nervu sistēmu, radot saindēšanās pazīmes, kas ir līdzīgas tām, kas raksturīgas alkohola delīrijam. Saindēšanās pakāpe atkarīga no organisma izturības un blakusslimībām.
* No mutes mutē klīst stāsts, kas pierakstīts arī literatūrā, ka agrāk Tālajos Ziemeļos šamaņi saēdušies mušmires un no tām apdulluši. Šīs sēnes iebarojuši arī ziemeļbriežiem un dzēruši dzīvnieku urīnu. Tas ļāva tiem “izsaukt garus”. Ziemeļbrieži, kuri lido pa gaisu, un mušmiru sarkanbaltās cepurītes – ko tas atgādina? Protams, ka Ziemassvētkus. Nav zināms, cik patiess ir šis vēstījums, bet, iespējams, tā radies stāsts par Santaklausu, kurš sarkanbaltā tērpā ar ziemeļbriežiem lido pa debesjumu.
* Saindēšanās pazīmes ar pasaules visindīgāko sēni – zaļo mušmiri – var parādīties pat vairākas dienas pēc sēņu baudīšanas. Ja saindēšanās skar gremošanas sistēmu, rodas slikta dūša un caureja, līdz ar to var tikt cauri ar vieglākām sekām, bet, ja indīgās vielas ir sasniegušas asinsriti un nonāk organismā, var tikt stipri bojāti orgāni, un tas var beigties letāli.
* Vai visas indīgās mušmires satur vienu un to pašu indi? Izrādās, ka ne. Piemēram, zaļās mušmires satur falloidīnu, bet sarkanās mušmires – muskarīnu, muskazonu un ibutēnskābi.
* Vai ir pazīmes, kas kopīgas pilnīgi visām mušmirēm? Jaunām mušmirēm raksturīgs vispārējais plīvurs un daļējais plīvurs. Vispārējais plīvurs augļķermeņa attīstības sākumā aptver visu augļķermeni. Kad vispārējais plīvurs saplīst, pie pamata paliek maisveida veidojums – maksts, bet uz cepurītes – plēksnes. Jo lielāka maksts, jo mazāk plēksnīšu uz cepurītes. Piemēram, sarkanajai mušmirei uz cepurītes saglabājas skaistas plēksnītes (baltie punktiņi), bet maksts pie pamata ir pavisam maza, savukārt zaļajai mušmirei ir izteikta maksts, bet uz cepurītes – maz plēksnīšu. Visām mušmirēm ir arī daļējais plīvurs. Tas attīstības sākumā nosedz lapiņas un savieno cepurītes malu ar kātiņu. Kad saplīst daļējais plīvurs, uz kātiņa paliek gredzens un pie cepurītes malas bārkstis. Bārkstainajai mušmirei ir izteiktas bārkstis, bet neizteiksmīgs gredzens. Arī makstsēnēm un daļai citu ēdamo sēņu pie kātiņa ir maksts, bet nav gredzena. Savukārt citām ēdamajām sēnēm, piemēram, sviesta bekām, atmatenēm, dižsardzenēm un čigānenēm ir gredzens. Līdz ar to šīs pazīmes nevar izmantot, lai atšķirtu mušmires no ēdamajām sēnēm.
* Mušmirēm kā mikorizām sēnēm sēņotnes pavedieni augsnē nestiepjas dziļi, bet saglabājas virskārtā. Šā iemesla dēļ sēņotājiem un ogotājiem mežā nevajadzētu bojāt augsnes virskārtu, jo tā tiek bojāta arī sēņotne.
* Daudzām sēnēm, tai skaitā mušmirēm, piemīt pretvēža aktivitāte. Sarkanajai mušmirei tā ir diezgan izteikta. To, piemēram, savā grāmatā “Sēņu farmācija. Sēnes medicīnā Rietumkanādā” aprakstījis Kanādas zinātnieks Roberts Rodžerss. Šajā grāmatā viņš analizē ne tikai Kanādā, bet arī citās zemēs sastopamās sēnes. Daudzas vielas var kļūt indīgas, ja tās lieto lielā daudzumā, bet ārstē, ja lieto nelielā daudzumā. Tikai jautājums – kas katram ir neliels daudzums. Vienam cilvēkam jau kripatiņa mušmires var būt par daudz.
* Lai gan lielākā daļa mušmiru ir indīgas, tās ir skaista meža rota. Tomēr nereti mušmires redzam izspārdītas. Dziļi maldās tie, kuri domā, ka šādi šīs sēnes iznīcina. Jo vairāk sēne tiek izspārdīta, jo lielākā platībā izplatās tās sporas. Tās pieķeras arī pie apaviem un tādējādi var tikt aiznestas diezgan tālu. Sēnei spārdīšana nekaitē, gluži pretēji. Tomēr mušmires un citas sēnes nav ieteicams spārdīt tā iemesla dēļ, ka šādi tiek bojāta meža ainava. Kāds cits cilvēks varbūt mušmiri vai citu sēni gribēja nofotografēt vai par to vienkārši papriecāties.
