Mūslaiku ikona – žurka 0
Tuvojoties Starptautiskajai teātra dienai, ko svinam 27. martā, ik gadu gaisā virmo jautājums: “Vai Žurka būs?” Ar to jāsaprot Nacionālā teātra tradīcija veidot satīrisku komēdiju par gada laikā sakrātām aktualitātēm, kas prasīt prasās uz skatuves ironisku skeču vai paradoksālu situāciju apspēlē.
Un teātris šo tradīciju turpina kopt, turklāt radoši attīstot tālāk kādreiz tik veiksmīgi īstenoto “teātra kāpostnieka” žanru, ko iedibināja režisors Edmunds Freibergs un galvenie varoņi, kas uz skatuves parādījās ik gadu, ikreiz mazliet atsvaidzinātā ietērpā un ar citiem aforismiem. Tie bija Teātra Žurka Kornēlija Svetlanas Bless atveidā un viņas uzticamais Circenis – Jānis Skanis.
Laikam ejot, izrādījās – Kornēlija ir ilgdzīvotāja. Taču tagad ir noticis gluži neticamais – uz skatuves ir “Žurka” bez pašas Žurkas. Un tas nemaz nerada vilšanos, jo Žurka nu ieguvusi, kā tagad mēdz teikt, ikonas lomu. Ceļot priekšā novērotās nejēdzības un politiskās dzīves paradoksus, izrādes žanrs vairāk tuvinās politiskai rēvijai. Reizē tā ir parodija par gandrīz ik nozarē tik populārajām gada balvām ar neskaitāmām nominācijām un tieksmi pēc holivudiskas parādes. Vai vēl atceramies, ka pašreizējais nosaukums “100 grami Žurkas” arī radās kā atbilde uz pamatā absurdo kultūras raidījumu cikla nosaukumu Latvijas televīzijā, kas tik vien spēj piedāvāt kā “100 gramus kultūras” un pat tos ne katru dienu?
Atmiņas par Kornēliju ir personificētas zelta krāsas statuetē, kas ne tikai atgādina amerikānisko Oskaru, bet ir arī sadalīta desmit daļās, lai katras nominācijas uzvarētājs mūsu taupības režīmā saņemtu tieši 1/10 daļu Žurkas. Izrādes satura ass tāpat kā iepriekšējos gadus ir sabiedrisko aktualitāšu apspēlēšana, paradoksu un nejēdzību sakāpināti teatrāls atveidojums.
Šīgada “Žurkas” scenāriju rakstījuši režisors Valters Sīlis un aktieri Mārtiņš Egliens un Jānis Skutelis. Politiskos jautājumos viņus konsultējis Jānis Domburs. Uzveduma režisors ir Valters Sīlis, un savu attieksmi pret skatuves norisēm viņš noformulējis programmas grāmatiņā:
“Daudzi notikumi šajā gadā, no vienas puses, nemaz neliekas tik smieklīgi, drīzāk gribas teikt, ka esam nonākuši baisu absurdu pilnā pasaulē. No otras puses – smiekli, iespējams, ir vienīgā iespēja saglabāt skaidru galvu…”
Kopā ar palīgiem – muzikālo vadītāju Oskaru Petrauski, horeogrāfu Albertu Kivlenieku, scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu – izveidotā izrāde ne vien uzjautrina un iepriecina, bet sniedz arī šo baisā absurda apjausmu. Tas ir principiāls ieguvums un pat jauna krāsa daudzgadīgā tradicionālā Žurkas “seriālā” – šīs rūgtās mieles un ļoti nopietnais zemteksts, kas izlasāms veiksmīgākajās epizodēs. Piemēram, Ivara Kļavinska un Aināra Ančevska saspēlē, atveidojot politisko pretinieku “cīņu” starp Vladimiru Lindermanu un Raivi Dzintaru. Aktieriski spožās parodijas un attiecību izvērsums atgādina ne tikai nesenā referenduma kaislības, bet atklāj arī politiskās cīņas aizkulišu likumības. Vai epizodē ar daudzajiem “klonētajiem” Flikiem, kurā slavenā kombinatora darījumi pašam ar sevi uzskatāmi atveidoti nenormāli absurdā spēlē, par kuru smiekli diez ko nenāk. Politiskā kabarē augsta klase ir Zatlera deja ar blondajām daiļavām, kurā Juris Lisners turpina parodēt visiem pazīstamo politiķi, dara to gaumīgi un trāpīgi. Bet epizodes ar Ģirta Jakovļeva Vandali, kuru astoņu gadu garumā mēģina notiesāt par huligānismu mītiņā, izvēršas par izrādi izrādē. Tajā saskatām gan atpazīstamus tipus, paredzamu notikumu virzību un bezgalības perspektīvu, bet zemteksts nebūt nav uzjautrinošs.
Rēvijas numuri izskan kā “senas dziesmas jaunās skaņās”, jo populāras melodijas ieguvušas jaunus vārdus. Piemēram, skumjā atvadu dziesmā “Aizbraucēji” ar R. Rodžersa “Mūzikas skaņu” motīvu vai Raimonda Paula melodiju kokteilis, kurā apdzejots triju banku liktenis. Ir teicams muzikālais priekšnesums un pavisam izcili tiek īstenoti horeogrāfa uzdevumi.
Jau kuro reizi varam priecāties par Nacionālā teātra jaunākās un vidējās paaudzes vingrumu, taču itin nemanot piezogas arī bažas, vai veselai virknei aktieru sezona pēc sezonas neaizsteidzas dziedot un dejojot, bet tā arī nesagaidot nopietnākus dramatiskus uzdevumus, lomas, kas neapšaubāmi veido aktiera likteni.
Un vēl maza piebilde – nākamgad gan es vairs nevēlētos sastapties ar to izmisīgo “mākslas vingrotāju”, ko jau kuro reizi atveido Ivars Puga.
Joks ar bārdu arī jāpasniedz ar mēru.
Nav šaubu – Žurku gaidīsim arī nākamgad, par vielu jau aizgūtnēm rūpējas politiskā teātra spēlētāji.
