“Musiqq” mūziķis Marats: “Esmu cilvēks, kurš vairāk mīl būt vienatnē. Saskarsme man nemaz nenāk tik viegli.” 0
Dziedošo talantu šova “X Faktors” žūrijas trijotnei – Intaram Busulim, Aijai Auškāpai un Reinim Sējānam – šajā vasarā negaidīti pievienojies ceturtais dalībnieks, populārā dueta “Musiqq” mūziķis un dziesmu autors Marats Ogļezņevs – 5., 6., 7. augustā viņš pirmoreiz piedalīsies tā dēvētajā “krēslu izaicinājumā”, atsijājot dalībniekus, kuri turpinās šovu tiešraidēs.
Marats Ogļezņevs, nācis no Latvijas roka galvaspilsētas Liepājas, tomēr nav kļuvis par rokmūziķi – viņš kā zivs ūdenī jūtas popmūzikas un hiphopa ritmos. Ir skaidrs, ka bez viņa radītajām un kopā ar kolēģi Emīlu Balceri izpildītajām dziesmām Latvijas popmūzika pēdējos desmit gados nebūtu iedomājama. Marats gan atzīst, ka pats nekad nav rāvies būt skatuves priekšplānā, tomēr jāatzīst, ka, nokļūstot rampas gaismā, kļūst visnotaļ pamanāms. Sarunā Marats norāda, ka viņa stihija tomēr esot mūzikas radīšana studijā – vai tas būtu kārtējais “Musiqq” superhits vai dueta nerātnās versijas, “Bermudu divstūra”, deju grīdu grāvējs. Tiesa, par pēdējo mūziķis runā izvairīgi, iesakot par šo jautāt viņa “alter ego” versijai – Bicepsam, kurš, rādās, uz sarunu pie rīta kafijas kādā no Rīgas kafejnīcām nav ieradies.
Laikam nav šaubu, ka arī šajā vasarā pēc grandiozām “Musiqq” desmitgades svinībām “Arēnā” jūsu koncertu grafiks nemainīgi ir tikpat karsts kā āra temperatūra.
Jā, mums ir veicies – kopš tā brīža, kad pirms desmit gadiem izlaidām “Abrakadabra”, katru piektdienu, sestdienu, reizēm arī darba dienās strādājam. Tāda kā nebeidzamā koncerttūre – ja nu reizēm iznāk kādu nedēļu izbraukt atvaļinājumā. Koncertus uzskatu par tādu kā “pienākuma darbu”, tie ir veids, kā monetizējam savu darbību, bet citādi radošs darbs notiek katru dienu – radām jaunas dziesmas, klipus.
Rutīna nav iestājusies?
Redzi, mēs spēlējam tur, kur mūs grib redzēt. Ja tev pretī ir cilvēki, kas fano, “kaifo”, dzied līdzi un atpūšas, tu pats tikai uzlādējies no tā. Tu varbūt nogursti kādā garākā braucienā, no kādas pārāk vēlas nakts, bet koncertā mūs vienmēr uzņem “uz urā”. Vienīgais, kas man nepatīk koncertos, ir pauzes starp dziesmām – tā ir grūtākā vieta. Tad, kad tu dziedi, tev ir viss skaidrs, ko tu darīsi, bet, kad iestājas klusums, tu meklē kontaktu ar publiku. Labākā koncerta daļa ir pēc koncerta, kad esi kārtīgi izpumpējies, bet ieguvis arī pamatīgu enerģiju.
Tev nepatīk improvizēt – labāk, lai viss saplānots, kontrolēts?
Tās nav tik daudz bailes no improvizācijas. Es drīzāk esmu cilvēks, kurš vairāk mīl būt ar sevi, vienatnē. Ja gribat, sauciet mani par introvertu. Saskarsme man nemaz nenāk tik viegli.
No jums abiem grupā esat tas klusais ūdens, kur dziļumā rodas dziesmas?
Uz to pusi ir. Ja es visu laiku būtu uz āru, tad man droši vien nebūtu, ko ielikt dziesmās. Tas viss kādu laiku iekšā vārās, vārās un kādā brīdī izlec ārā dziesmā. Bet patiesībā visas dziesmas rodas vienādi, nekāda mūza nav jāgaida – vienkārši apsēdies un dari. Ir dienas, kad tas notiek raitāk, bet man vienmēr patīk to darīt.
Ja ilgi neesmu uzrakstījis kaut ko, kas man pašam patīk, tad sākas, latviski sakot, “lomkas”, līdzīgi kā tad, kad narkomānam trūkst devas.
Vismaz reizi divās nedēļās vajag kādu jaunu piedziedājumu, par ko pats esmu sajūsmā un griežu uz riņķi.
Tik daudz populāru dziesmu – kāds ir veiksmes noslēpums?
Nekad neesmu rakstījis tā, lai patiktu publikai, mana mēraukla esmu es pats. Ja uzrakstu kaut ko jaunu un pēc dienas paklausos, un man dziesma vēl patīk, tad viss ir kārtībā. Nekāda noslēpuma šeit nav, vienkārši ir laimējies, ka mana gaume sakrīt ar to, kas patīk lielākajai daļai cilvēku. Protams, aiz tā visa ir neatlaidīga darbošanās kopš 15 gadu vecuma – nu jau iznāk aptuveni 20 gadi, kopš ar mūziku nodarbojos ikdienā. Kamēr citi gāja uz treniņiem, sētā spēlēties vai ballēties, mēs pārsvarā katru dienu no rīta līdz vakaram sēdējām un rakstījām mūziku, viss sākās ar “Device”. Lai kaut ko vispār saprastu šajā jomā, kaut kādam noilgumam attiecībās ar mūziku ir jābūt. Var jau būt, ka kādam ir tāds talants un viņš mēneša laikā var “uzpumpēt” dziesmu rakstīšanas varēšanu, bet man, lai rastos kaut kas vērtīgs, tomēr ir jāieliek tur visa sirds un dvēsele, un, protams, arī viss laiks.
Kā esat sadalījuši lomas “Musiqq” tandēmā?
To, ko katrs labāk prot, to arī dara. Manā pārziņā ir dziesmas, klipi, fotogrāfijas, bet Emīls ir uzņēmies koncertu rīkošanu, līdz ar to ar visu, ieskaitot koncertu “Arēnā Rīga”, esam tikuši galā pašu spēkiem. Protams, mums katram sava dzīve, ģimene, nav tā, ka ikdienā visu laiku pavadām kopā, tomēr nav arī tā, ka satiekamies tikai uz skatuves vai studijā.
Esot tik dziļi iekšā mūzikā, kas lika piekrist sānsolim “X Faktorā”? Nav taču viegli kritizēt cerību pilnus cilvēkus, bet nav noslēpums, ka augšgalā nonāk tikai daži.
Parasti vispār lietām, kas nav tieši saistītas ar mūziku, uzreiz saku “nē”. Man piepildījumu rada tas, ko daru, un nav bijis intereses pamēģināt kaut ko citu. Tomēr šoreiz šķita, ka ir pienācis laiks izkāpt no komforta zonas, pamēģināt kaut ko jaunu. Protams, atlasē aptvēru to citu kritizēšanas grūtumu – tev pretī vienmēr ir cilvēks. Tomēr pārāk sevi ar to nešaustu – cilvēks taču saprot, kur viņš nāk. Vienmēr atgādinu, ka tas ir tikai mans viedoklis un neesmu gala instance, kurā vienmēr jāklausās. Vados pēc savām sajūtām – patīk, uzrunā vai ne. Pārējie žūrijas locekļi, iespējams, vērtē mazliet no citas puses – skatās tālāk, “funktierē”, vai dalībnieks varēs nodziedāt dažāda rakstura dziesmas, vai spēs izturēt ilgāk.
Kas tad ir skatuves mākslinieka “X faktors” – balss, harisma, izskats?
Ja tev ir skaista balss un dziesma, tas ir sekundārs. Arī tad, ja tu dziedi ne uz visiem 100, bet tevī ir kaut kas neikdienišķs, vai tad, ja pats esi radījis dziesmu, ko cilvēki grib dzirdēt, ja tev ir kaut kas tikai tev raksturīgs, tevi pamanīs. Neesmu gan pārliecināts, ka jaunie cilvēki kritikā un labi domātos žūrijas padomos īpaši ieklausās. Atceros, kad paši bijām jaunāki, jebkuru kritiku uztvērām ar tādu spītu – ragi vienmēr bija gaisā, un šķita, ka tikai tas, ko mēs domājam, ir pareizi. Piemēram, mums pirmsākumos aizrādīja, ka dziedam pamatā angliski, tomēr nav jēgas konkurēt ar Jay–Z un 50 Cent, jo īsti neturam līdzi. Mums toreiz, protams, šķita, ka turam gan. Jaunības maksimālismā kritika ir kā pīlei ūdens un iet gar ausīm.
Ja būtu jāsalīdzina jūsu starta pozīcijas mūzikas industrijā kādreiz un jauniešu iespējas tagad?
Kad es sāku, nebija ne “YouTube”, ne īsti arī “Google”. Man bija mūzikas programma, lasīju “palīdzības” failus, šifrēju, ko nozīmē katra poga. Mūsdienās tu vienkārši vari ierakstīt “Google” “kā sarakstīt dziesmu” vai jebkuru citu jautājumu, un tev visu izklāj priekšā. Šobrīd jaunāks cilvēks zina daudz vairāk un ir daudz spēcīgāks, nekā mēs bijām kādreiz. Protams, arī tagad svarīgs ir katra unikālais ceļš. Arī starp “X Faktora” konkursantiem ir cilvēki, kuru sniegums man ļoti patīk, ir interesanti un stipri dalībnieki, bet gadās arī šis tas garlaicīgs.
Kā žūrijā sadalāt pienākumus? Dzirdētas dažādas sazvērestības teorijas, pat tas, piemēram, ka iznākums ir skaidrs jau iepriekš.
Nekādu norāžu “no augšas” nav, viss notiek brīvi. Protams, ir kaut kādi balsojuma knifiņi, bet tas tikai tāpēc, lai būtu interesantāk skatīties, tomēr balsojums ir katra žūrijas locekļa ziņā. Varu godīgi teikt, ka viss līdz šim piedzīvotais ir noticis godīgi, nekā “samahinēta” tur nav.
Esat gatavs mentora lomai – audzināt jaunos talantus?
Ja viņi vēlēsies dzirdēt manu viedokli, labprāt palīdzēšu. Tomēr šī ir vieta, kur cilvēkam pašam ir jābūt vairāk vai mazāk gatavam.
“X Faktors” nav fabrika, kurā izaudzināsim jaunus talantus un uztaisīsim zvaigzni no nulles. Tev ir jābūt kaut kam!
Protams, dalībnieki iegūs pieredzi, bet pamatam jābūt, Ja kāds nāk uz šādu sacensība, ir jāzina savs virziens, vektors, kurp tu gribi. To grūdienu tālākajam ceļam iedosim kopā.
Kādi pašam ir tuvākie plāni mūzikas laukā – Latvijā pēc piepildītas “Arēnas” nekļūst par šauru?
Būs “Musiqq” jubilejas koncerti Valmierā, Liepājā, Rēzeknē. Nekas daudz nemainās – rakstām dziesmas, filmējam klipus – ritenis griežas uz priekšu. Neredzu sevi pārslēdzamies uz kaut kādu lielāku tirgu. Pirmkārt, tam ir vajadzīgs cilvēks vietējā tirgū, kurš pateiktu – sarakstiet hitu, un es zinu, ko ar to tālāk darīt, nevis vienkārši ielikt dziesmu “YouTube” un gaidīt, ka kaut kas notiks pats no sevis. Turklāt vismaz puse no dziesmas veiksmes ir teksts, bet, ja krievu valodā vēl varu kaut ko pateikt, tad angļu valodā neredzu, ka uzrakstīšu kaut ko vērtīgu. Tāpēc priecājos par to, ko varam izdarīt šeit, un ejam tālāk.
Ko Marats dara tad, kad nav koncertos, studijā vai šova žūrijā?
Audzina dēlu, viņam ir jau divi gadi. Mazais šobrīd man ir lielākais laika sūklis un prieks. Baudām vasaru Liepājā – kopš šīs vasaras esam dislocējušies tur. Tā ir mana dzimtā pilsēta, gribam, lai dēls aug tur, – viss šķiet ar roku sasniedzams.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pastāvība. Kritiskā domāšana. Samērība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas, ģimenes un mūzikas.
Lielākais sasniegums darbā?
“Musiqq” koncerts “Arēnā” un cilvēki, kas atnāca paklausīties tieši mūs.
Labākā izklaide?
Mūzika ir gan hobijs, gan darbs, gan izklaide.
