Latvija izvēlējās mani. Saruna ar libāniešu ārstu Sabrī Abdelmasī 9
Katru vakaru TV ziņās, redzot bēgļu straumes, par lielo politiku nav vēlmes vairs ne domāt, ne runāt. Vienīgais, ko gribas – mēģināt izprast šo zemju cilvēku domāšanu, varbūt citādību, reizē pašiem spoguļoties viņu acīs – kādi esam, kā izturamies pret ārzemniekiem. Ārsta gastroenterologa SABRĪ ABDELMASĪ (45) dzimtene ir pašlaik Sīrijas bēgļu pārņemtā Libāna. Bet nu jau mūža lielāko daļu – divdesmit trīs gadus – viņš ārstē cilvēkus Latvijā.
– “Nekur nav tik labi kā mājās”, – man patīk šī dziesma. Jā, es esmu ārzemnieks. Es esmu, kas es esmu. Reizēm cilvēki vaicā – kas tas par ārstu, no kurienes? Un es saprotu – vēsturiski jums tas krusts ir bijis pārāk smags, tāpēc radusies neuzticība pret svešajiem. Tomēr es nekad neesmu piedzīvojis aizskarošus brīžus. Cepuri nost, jūs esat brīnišķīgi cilvēki! Kolēģi pret mani ir laipni un mīļi. Redziet, dzimšanas dienā uzdāvināja šo jautro krūzīti ar uzrakstu “Dr. Unikums”. Un, ja pacients man uztic ne tikai savu veselību, bet arī gluži privātas lietas, tā ir dāvana, gandarījums, lielākais diploms. Un es no visas sirds cenšos palīdzēt, lai viņu uzticību attaisnotu, – stāsta ārsts Sabrī Abdelmasī. Medicīnas sabiedrības “ARS” endoskopijas kabinetā tūlīt nāks pacients, kuram būs “jārij kobra” – barības vada zonde. Brrr… Bet ja šo procesu vada tik smaidīgs un laipns dakteris, kurš studējis Libānā, Latvijā, Anglijā un runā piecās valodās, ikviens var justies droši.
Kopš mazotnes Sabrī Abdelmasī vēlējās kļūt par ārstu, jo tas bija viņa mammas nepiepildītais sapnis. Sabrī tēvs ir advokāts un vēl tagad – 75 gadu vecumā – neliedz padomu jaunajiem juristiem.
– Galvenais – no vecākiem saņēmu daudz, daudz mīlestības. Bērni libāņiem ir galvenā vērtība. Pat ja vecākiem nav daudz naudas, savām atvasēm viņi sarūpē to labāko. Ģimene ir pats svarīgākais. Libānā un citās tā reģiona valstīs valsts sociālās apdrošināšanas sistēma neeksistē, jo ģimenes saites ir ļoti stipras un tur neviens vecs cilvēks nav pamests. Latvijā bieži redzam skumju vecmāmiņu vai vectētiņu vienu pašu. Kur ir viņu bērni, kurus šie cilvēki ir mīlējuši un izaudzinājuši, kur viņi ir? – ārsts vaicā. Viņam pašam ir divi dēli Leonardo un Lorans, kā dakteris smejas – pašlaik huligāni. Bet ar savu sievu Aiju iepazinies 17. trolejbusā Rīgā. Dažus metrus pirms pieturas pie pareizticīgo katedrāles trolejbuss strauji bremzējis, Sabrī uzkāpis uz kājas kādai meitenei un atvainojies – sorry! Bijusi ziema, auksts un tumšs, bet Sabrī un Aijai sācies ļoti romantisks laiks.
Par Latviju Sabrī pirmo reizi dzirdējis vēstures stundā 5. klasē. Un otrreiz, kad pēc bioloģijas studijām 1991. gadā draugs ierosinājis doties uz Latviju, kur var mācīties medicīnu angļu valodā. – Daudz šādu piedāvājumu nebija, tāpēc var teikt, ka Latvija izvēlējās mani, – smejas Sabrī, bet, nopietni runājot, viens no iemesliem, lai dotos prom no Libānas, bija karš.
– Bija ļoti nežēlīgs laiks, zaudējām visu, naktī pidžamās izskrējām no sava lielā dzīvokļa, krita bumbas, snaiperi šāva, līkumojām starp mīnām… Kad atbraucu uz Latviju, man bija 21 gads un nekāda priekšstata par Latviju. Nezināju, kā te cilvēki dzīvo, ka daudz kā trūkst, ir deficīts, rindas. Lai gan Libānā bija karš un nemieri, tomēr nekā netrūka, amerikāņu kultūras ietekmē valkājām džinsus, dzērām pepsikolu un klausījāmies Elvisa Preslija mūziku. Reizēm gan nebija ūdens, arī elektrības, bet nopirkām ģeneratoru, un mājās bija gaišs. Supermārketi bija pilni ar precēm. Tāpēc, atbraucis uz šejieni, meklēju savu mīļo “Snicker” batoniņu, taču veikals bija tukšs – tikai divi kartupeļi un kurpes. Esmu dzīvojis badā, kamēr gaidīju naudu no tēta. Un kā es ziemā salu, gaidot autobusu mīnus 30 grādos ar kokvilnas džemperīti mugurā, to nemūžam neaizmirsīšu. Bet pārmaiņas Latvijā notika tik ātri kā šejienes pavasaris. Viena, divas dienas – un viss ir ziedošs, – stāsta Libānā dzimušais ārsts.
