Delfu orākuls 13
Viena no vispopulārākajām sengrieķu leģendām ir par Delfu orākulu, kurš vēstījis caur Apollona priesterieni Pītiju, kura sēdējusi uz trijkāja Apollona templī un savus pareģojumus nesusi pasaulē no kalnu iežu plaisām laukā nākošas emanācijas gāzes iespaidā. Tiesa, ir ticējums par to, ka zem trijkāja dedzinātas tikai parastas lauru lapas. Jāpiebilst, ka laurs ir Apollonam, kuru uzskatīja par Delfu aizgādni, veltīts koks. Lūk, un no degošu laura lapu dūmiem priesteriene kritusi transā, izkliedzot galvenokārt nesakarīgu vārdu virtenes. Par Delfu orākulu pirmo reizi vēstījis Homērs, bet septiņus gadsimtus vēlāk par viņu rakstījis Plūtarhs.
Delfi atrodas uz rietumiem no Atēnām, leģendārā Parnāsa kalna pakājē Korintas līča ziemeļu krastā. Jau ļoti sen radās aizdomas, ka mīta par Delfu orākulu pamatā ir kādas gluži konkrētas šīs apkaimes ģeoloģiskās īpatnības, bet gluži nesen šā jautājuma izpēti uzsāka speciāla itāļu zinātnieku ekspedīcija, kas savāca un apkopoja visus iespējamos ģeoloģiskos, ģeofiziskos un ģeoķīmiskos datus.
Noskaidrojās, ka Delfi ar to trim senajiem tempļiem izvietoti uz jauna platuma lūzuma, kas no dienvidiem iegrožo Parnāsu un izpaužas kā agrīnā krīta karbonāta platformas fragments. Šis lūzums vienlaikus ir arī uz ziemeļiem vistālākais no Korintas līča ziemeļdaļas lūzumu sistēmas, kas radusies pašās pliocēna (aptuveni pirms diviem miljoniem gadu) beigās. Delfu lūzums ir seismiski ļoti aktīvs. Savulaik gar to vairākkārt notikušas zemestrīces un atjaunojušās plaisas iežos un zemē. Tieši uz vienas tādas arī izvietots Apollona templis Delfos.
Tāpēc šķiet gluži loģiski pieņemt, ka tieši pie šīs vai kādas citas šā lūzuma plaisas bija piesaistītas parādības, kas deva iemeslu iekļaut leģendā par Delfu orākulu stāstu par plaisā mītošu sievieškārtas drakonu, kurš izvirdis indīgus izgarojumus un kuru vēlāk nogalējis Apollons.
Katrā ziņā ir gluži pamatots iemesls uzskatīt, ka daudzi mīti, teiksmas, leģendas un citi nostāsti balstīti uz pilnībā reāliem dabas notikumiem, ģeoloģiskajām parādībām un katastrofām. Tāpēc var droši teikt tā – ģeomitoloģijai ir liela nākotne…
