Atlantīda 13
Par Atlantīdu un tās iespējamo atrašanās vietu sarakstīta gūzma grāmatu. Šoreiz nesāksim uzskaitīt visas tās vietas, kas nosauktas par vispareizākajām, taču ir gluži iespējams, ka šādas salas vispār nav bijis, un Platons tādā neparastā veidā tikai vēlējies hellēņu pasaulei pavēstīt savu redzējumu par paša izloloto ideālo un, viņaprāt, taisnīgo valsts iekārtu. Šādu skatījumu patiešām nevajadzētu noniecināt. Taču interesi raisa ne tikai Atlantīda kā valsts, cik tieši kāda sala, kas sirmā senatnē kaut kur varēja būt un uz kuras eksistējusi ļoti attīstīta civilizācija, kas bez pēdām pazudusi aptuveni pirms 3500 gadiem.
Pirmais, kurš izteica pieņēmumu, ka mūsdienu Santorīni ir Platona Atlantīda, bija franču arheologs Figjē (1872), lai gan vēl vairākus gadus pirms viņa citi franču arheologi jau bija izrakumos Akrotiri salas dienvidos atraduši senu būvju atliekas. Bet pirms 50 gadiem salas ģeoloģiskās vēstures traktējumu piedāvāja grieķu ģeofiziķis A. Galanopuls, kurš apliecināja, ka milzīgas jaudas vulkāna izvirdums izraisīja katastrofu ne tikai pašā salā, bet gan visā Vidusjūras austrumu reģionā. Piemēram, jau minētais Šlīmanis 1900. gadā Krētā atraka valdnieka Minosa Knosas pili, kas arī piederēja aptuveni 1500 gadu pirms mūsu ēras pēkšņi pazudušai senai civilizācijai…
Ģeoloģiskā situācija
Santorīni (svētā Irina) salu agrāk dēvēja par Strongili (apaļo) vai Kallisto (visskaistākā). Tā ir vistuvāk dienvidiem esošā Kiklādas salu loka sala Egejas jūrā, kas ir 120 kilometrus uz ziemeļiem no Krētas. To veido vairākas salas – Tēra, Tirasija un Aspronisi –, veidojot milzīgu kausu, kura centrā izvietojušās divas nelielas saliņas – Paleokameni un Neokameni. Vislielākā sala ir Tēra, tai ir pusmēness forma, kas it kā iezīmē visas Strongiles salas iepriekšējo veidolu.
Ikvienam ģeologam atliek tikai uzmest skatienu vulkānisko iežu plāksnēm, kas atklājas Tēras vertikālajās klintīs, lai salu sistēmā atzītu gigantiskas kalderas esamību 15–16 kilometru diametrā un 500 metru dziļumā, kas izveidojusies jaudīga tā dēvētā stratovulkāna sprādziena rezultātā. Ja domās paturpina uz augšu ejošas Tēras un Terasijas ārējo klinšu sienas, vulkāniskā veidojuma augstums katrā ziņā pārsniegs vienu kilometru, proti – ievērojami augstāk par pašreizējiem salas augstākajiem punktiem.
Tēras vertikālās klintis pa horizontāli izzīmētas neparasti skaistās krāsu gammās: melnas lavas straumes kārtojas ar sarkaniem slāņiem, dzeltenām, pelēkām un oranžām plāksnēm, kā arī iežiem, kurus dēvē par tefru, un tas viss liecina par senā vulkāna secīgu eksplozīvo (sprādziena) un efuzīvo (lavas izversmes) darbību. Dažās vietās plāksnes kļūst platākas, piemēram, netālu no Ijas ciemata, citās – izbīdās un izbeidzas, kas liecina par atšķirīgu spēku un tipu izvirdumiem, kuri notikuši vulkāna nogāzes dažādos centros. Tikai divās vietās Terasijā ir metamorfisko mezozoja iežu izplūdes. Viena ir Mesa-Vuno kalns ar vertikālām klintīm, kas iestiepjas jūrā, otra – klintis pie Atiniosas ostas salas dienvidos, kas tad arī ir tas fundaments, uz kā veidojies vulkāns. Vissenākajiem vulkāniskajiem iežiem šeit noteiktais vecums ir 0,53–0,64 miljoni gadu.
Santorīni salas virsma ir klāta ar gaiša pumekveidīga vai piroklastiskā pumeka materiāla slāni, kas vietām ir spēcīgi izskalots, taču kopumā ļoti labi saglabājies un izceļas uz tumšās lavas fona. Tā biezums variē no dažiem līdz 150 metriem. Kopumā ir trīs tādi slāņi. Augšējais ir visbiezākais, sasniedzot 150 metrus, savukārt citi izbīdās un nepārsniedz piecus sešus metrus.
Visiespaidīgākie gaišdzeltenie pumeka slāņu izbīdījumi atrodas klintīs aptuveni 40–50 metru augstumā uz dienvidiem no Tēras kalna. 19. gadsimta beigās tos izstrādāja un iegūtos iežus nosūtīja uz Ēģipti Suecas kanāla būvei. Pumeka slānis, atklājot visus senā reljefa nelīdzenumus, izklāts ar melnajiem lavas slāņiem. Savukārt pēdējos lielā pārpilnībā var redzēt olīvkoku, kas pēc izvirduma salā vairs nav auguši, lapu nospiedumus.
Pemzas slāņos ir ļoti maz iestarpināto minerālu (2%–20%), kurus galvenokārt pārstāv plagioklazms, augīts un hiperstēns, taču visbiežāk vērojama beziestarpinājumu struktūra. Izvirdušās lavas temperatūra acīmredzot sasniegusi 900–1000 Celsija grādus. Ja spriež pēc izvirstā materiāla apjoma (aptuveni 83 kubikkilometri), pumeka daudzums bijis absolūti grandiozs. Pēc tā vulkāniskais pamats iegrima un sagruva. Tomēr joprojām paliek nenoskaidrots, cik ilgi turpinājies šis izvirdums, bet acīmredzot tas nav bijis acumirklīgs pasākums. Par to liecina divas agrāk izveidojušās pemzas plāksnes.
Vulkāna izvirduma sekas
Šajā salā pirms 3500 gadiem jau bija apmetnes, turklāt pietiekami lielas. Vienu no tām pagājušā gadsimta 60. gados atraka grieķu arheologs S. Marinatoss, nodēvējot to par Akrotiri, proti, Tēras salas dienvidos esoša neliela ciematiņa vārdā. Būtībā tā bija pilsēta ar divstāvu namiem, nelieliem laukumiem, tirgu, darbnīcām, noliktavām, maltuvēm. Istabas namos bija izgreznotas ar pārsteidzošām freskām, kuras patlaban izstādītas atsevišķā ekspozīcijā Atēnu vēstures muzejā. Arī grīdas bija izklātas ar mozaīkām. Saglabājies daudz dažādu keramikas izstrādājumu – piti, trauki, vāzes un daudz kas cits, kas klāts ar zīmējumiem, kuros atveidota jūras un sauszemes fauna. Bija arī freskas ar kuģiem, kuros Akrotiri iedzīvotāji kuģoja uz blakus esošajām salām, Krētu, Kipru un Vidusjūras austrumu piekrasti. Tolaik Egejas jūra nebija šķērslis starpkontinentāliem sakariem. Ļoti svarīgi, ka uz māla kausiņiem atklāti uzraksti, kas ir precīzas Krētas uzrakstu kopijas. Tie izpildīti tā dēvētajā krētiešu “līnijrakstā A”. Un visas šā reģiona salas bija ļoti cieši ekonomiski savstarpēji saistītas.
Katrā ziņā arheoloģiskie izrakumi Akrotiri spēj iedvest bijību. Mūsdienu cilvēku skatam paveras ļoti sena un ļoti attīstīta kultūra, kas ir līdzvērtīga tajā pašā laikā Krētā eksistējušajai mīnojiešu civilizācijai. Lūk, un šī pārsteidzošā civilizācija ir kārtējā, kas pazudusi no zemes virsas gluži kā izdzisuša ugunskura dūmi.
Noskaidrots, ka Santorīni katastrofisko izvirdumu ievadījusi paaugstināta tektoniskā aktivitāte visā reģionā. Par katastrofas priekšvēstnešiem, visdrīzāk, kalpojušas biežas zemestrīces un pēc ilgāka laika atkal atjaunojusies Santorīni vulkāniskā aktivitāte. Tas, protams, mudinājis Akrotiri iemītniekus pamest savus mājokļus. Apraktās pilsētas izrakumos atrasti kopumā tikai burtiski daži cilvēku skeleti, lai gan tajā laikā iedzīvotāju kopējais skaits tur bijis vismaz 30 000.
