Lielie plūdi – mīts vai realitāte? 13
Jāņem vērā, ka ar “Ararata kalniem” šeit nav uzreiz jāsaprot tieši Ararata kalns Mazajā Kaukāzā. Visdrīzāk, šie ne pārlieku augstie kalni atradušies uz austrumiem no Tigras un Eifratas, Zagrosa piekājē, kur bija izvietojusies Aratas valstība un Aratu kalni. Grāmatā “Jūdu senatne” Josifs Flāvijs raksta, ka kalns, pie kura piestāja Noasa šķirsts, bija sen pazīstams. Iespējams, tas atradies kaut kur Kurdistānā (Karduaina kalni, Kardunijas zeme). Dažkārt par izkāpšanas vietu dēvē Nisira kalnu Zagrosā. Katrā ziņā Ararats bija vismaz piecus kilometrus augsts, tāpēc diezin vai tā var būt vieta, kur Noass no šķirsta izkāpa uz zemes. Lielie plūdi visnotaļ dziļi iespiedušies cilvēku apziņā tieši kā ļaunā senebreju Dieva sods par cilvēku, viņaprāt, paveiktajiem neskaitāmajiem grēkiem un godprātīgā Noasa glābšana.
Protams, nav gluži nepārprotami atbildēts uz jautājumu – vai šie katastrofālie plūdi patiesībā bijuši? Taču ir zināms, ka ļoti bieži tieši mīti aizveduši tiem noticējušos arheologus līdz diženiem atklājumiem. Vislabākais piemērs tam ir Šlīmaņa atklātā Troja un Mikēnas…
Vieni lieli plūdi vai “vietēji” plūdi dažādos laikos?
Kad ir runa par Lielajiem plūdiem, allaž ar to domā tos plūdus, kas aprakstīti Bībelē. Taču ūdens katastrofas aprakstītas arī vismaz 150 citu tautu vēl senākos vēstījumos. Tāpēc godīgāk būtu runāt par vispārcilvēciskiem, nevis visu Zemi pārklājušiem plūdiem. Sengrieķu mitoloģijā ir Deikaliona plūdi, par kuriem vēstīts Pindara devītajā Olimpiskajā odā. Zevs, saniknojies uz valdnieku Likāonu Arkādijā, pārvērta viņu vilkā, sagrāva viņa pili ar zibeni un uzsūtīja zemei šaušalīgas lietavas. Visa Grieķija (izņemot Parnāsa virsotni) pazuda zem ūdens, bet izglābās tikai Deikalions, Prometeja dēls un viņa sieva Pirra. Prometejs lika dēlam izgatavot milzīgu kasti, ko viļņi piedzina pie Parnāsa, un vēlāk Deikalions lūdza Zevu atkal uz Zemes izmitināt cilvēkus.
Mezopotāmijas mīti runā par trim dažādiem “vietējiem Noasiem”. Šumeras Noass ir Ziusudra, vecbabiloniešu – Atrahasis, akādiešu – Utnapišti. Un viņi visi no plūdiem glābušies kastēs-laivās. Leģendu par Utnapišti pirmo reizi izlasīja anglis Dž. Smits, tas notika 1872. gadā, tiekot galā ar ķīļrakstu Ninevijā izrakumos atrastajās māla plāksnītēs. Atbilstoši šai leģendai krietnais Utnapišti dzīvojis ar savu lauleni Šurupakas pilsētā (mūsdienās Faras pilsēta Afedžas purvos). Dievs Ea viņu brīdināja par gaidāmajiem šaušalīgajiem plūdiem, ar ko viņš grasās sodīt visu cilvēku dzimumu. Utnapišti uzbūvēja lielu kasti-laivu un iesēdināja tajā visu savu ģimeni un lopus. Sešas diennaktis šo šķirstu mētāja satrakotajos ūdeņos, kamēr tas piestāja pie Nisira kalna, kas atrodas Zagrosas rietumos, proti – uz austrumiem no Tigras upes. Utnapišti no laivas palaida gaisā balodi, bezdelīgu un, visbeidzot, vārnu. Kad pēdējā atgriezās, viņš saprata, ka ūdens gūzmas sākušas atkāpties.
Nav sarežģīti pamanīt, ka šis vēstījums ir aizdomīgi līdzīgs Bībelē iekļautajam variantam, un šodien jau vairs nevarēs atrast puslīdz patstāvīgi domāt spējīgu cilvēku, kurš nesaprastu, ka tas tur nokļuvis tieši no Mezopotāmijas. Indusu Noass – Manu – arī spēja izdzīvot pēc plūdiem Indas ielejā. Un šādu sarakstu varētu vēl paturpināt. Daudzu tautu, kuras dzīvojušas visos kontinentos, vēsturē ir vēstījumi par katastrofām – plūdiem. Citiem vārdiem sakot – “plūdu” bijis daudz, un tie bijuši vairāki. Bet svarīgākais tomēr šķiet tas, ka tie, visdrīzāk, notikuši dažādos laikos un aptvēruši gluži noteiktus sauszemes iecirkņus, galvenokārt zemienes lielās upju sistēmās, kas iesākas kalnu rajonos.
Deikaliona plūdi notikuši aptuveni 1550.–1500. gadā pirms mūsu ēras. Jāpiebilst, tolaik noticis grandiozs vulkāna Santorīni izvirdums Egejas jūras Kiklādas arhipelāgā, kas darīja galu mīnojiešu kultūrai Krētas salā. Pilnīgi iespējams, ka izvirdumam sekojuši gigantiski viļņi – cunami, kas sasniedza ne tikai Krētu, bet arī kontinentālo Grieķiju.
Rodas salā, kas arī piederēja Kiklādas salu lokam – precīzāk: tā austrumu galam –, ir dzīvs vēstījums par grandioziem plūdiem, neilgi pirms kuriem salas iemītnieki telkīni pārcēlās uz līdzās esošo Mazāziju. Vēlāk Rodas salā attīstījusies jaunā kultūra (tā dēvētie Saules bērni) arī gāja bojā ilgstošu lietavu izraisītos plūdos. Pēc visām katastrofām Egejas reģionā – Krētā, Santorīni, Rodā – uz to sāka tiekties ahajieši, kuri virzījās no Balkānu pussalas uz dienvidiem. Visas šīs katastrofas vienā vai otrā izpratnē saista ar “plūdiem” aptuveni 15. gadsimtā pirms mūsu ēras.
Ģeoloģija balso “par”
Vārdu sakot – ne tikai kristiešu Bībele, bet vēl ļoti daudzi vecāki literatūras avoti liecina par to, ka plūdi bijuši visnotaļ reāls vēsturisks notikums, kas pilnībā iznīcinājis civilizācijas, kuras bija tikko izveidojušās Mezopotāmijas zemienes plašumos.
Arheologs L. Vulijs (1880–1960) laika posmā no 1928. līdz 1934. gadam veica izrakumus Eifratas zemajās ieplakās, pētot seno šumeru pilsētu Urūku. Viņš veica rakumu 20 metru dziļumā un aptuveni četrus metrus pirms tā dibena atklāja vismaz piecus metrus biezu aluviālo (upju) dūņu slāņojumu, kurā nebija itin nekādu arheoloģisko palieku.
Zem šā slāņa savukārt jau varēja fiksēt kaut kādu ugunsgrēkos cietušu būvju paliekas, pelnus un dažādas lauskas, kas saistāmas ar 1., 2. un 3. tā dēvēto ubaīdu periodu. Zem agrīnā ubaīdu perioda slāņa neatrada cilvēku klātbūtnes pēdas. Toties virs šā “mēmā” slāņa arī bija piecus metrus biezs slānis, taču tajā jau bija liels daudzums lausku, keramikas apdedzināšanas krāšņu fragmenti un apbedījumi, kas ļāva šo slāni attiecināt uz vēlāku, t.i., tā dēvēto urūkas periodu. Jau minētais pētnieks Rols uzskata, ka visnotaļ plāno dūņu un smilšu aluviālie slāņi ir datējami ar aptuveni 4000. līdz 3000. gadiem pirms mūsu ēras. Ja tās ir Bībelē minēto plūdu paliekas, tad sanāk, ka tie notikuši pirms 5000 – 6000 gadiem, agrīnajā šumeru civilizācijas periodā, kad iezīmējas senās ubaīdu kultūras izzušanas robeža. Pēc plūdiem iesākās jau salīdzinoši augstākās urūkas kultūras uzplaukums, kad parādījās podnieka ripa. Vēsturē pazīstams ir leģendārais Gilgamešs, piektais pirmās urūkas dinastijas valdnieks, kurš dzīvojis aptuveni 1000 – 1500 gadu pēc plūdiem.
Visi šie minētie piemēri ļauj secināt, ka katastrofiskie notikumi ar nosaukumu “pasaules plūdi”, kas aprakstīti Bībelē, patiešām ir notikuši. Tiesa, tie nav bijuši “pasaules”, bet gan notikuši tikai Mezopotāmijā, galvenokārt diženo upju – Tigras un Eifratas – zemienes ielejās. Tajā laikā okeāna līmeņa celšanās iespaidā līča ūdens ietiecās dziļi uz ziemeļiem un varēja turpināt celties, pateicoties vējam. Taču Uras izrakumos atraktais slānis pārstāv tieši aluviālos mālus un smalkgraudu smiltis, kas liecina par sevišķi kustīgu upes ūdeni attiecībā pret lēni plūstošo. Savukārt nokrišņu sastāvs ļāvis pētniekiem uzskatīt, ka tie atnesti no Eifratas vidējās straumes.
Jāuzsver, ka senās pilsētas Uru, Eridu, Tel al–Ubanda, Uruka un citas apmetnes izvietojušās Eifratas iztekas daļā, kur uzplūdus vajadzēja izjust sevišķi spēcīgi. Šo vietu reljefs ir izteikti zemienēm raksturīgs, tuvs ūdens līmenim līcī.
Raugoties no klimatisko apstākļu viedokļa, kādi bijuši pirms 5000 gadiem, nav bijis nekādu šķēršļu, lai varētu rasties jaudīgi plūdi. Pat gluži otrādi – mitrāks klimats sekmētu spēcīgu nokrišņu daudzumu, sevišķi kalnu rajonos, kur ātra sniega kušana varētu izraisīt plūdus divu lielo upju ielejas zemienes daļā.
