Sodomas un Gomoras bojāeja 13
Līdz pat mūsdienām nav skaidras atbildes uz diviem jautājumiem: kur īsti atradušās šīs pilsētas un kad notikusi katastrofa, kas tās iznīcināja?
Bībelē vēstīts: “Un Dievs lēja pār Sodomu un Gomoru sēra lietu un uguni no Dieva no debesīm. Un sagrāva pilsētas šīs un visu apkārtni šo, un visus iedzīvotājus pilsētās šajās, un visu uz Zemes augošo. Bet Lota sieva atskatījās atpakaļ un pārtapa sālsstabā…” Šīs pilsētas iznīcinājusī dabas kataklizma notikusi Ābrama un Lota laikā. Sodoma, kas eksistējusi jau agrīnajā bronzas laikmetā, deva patvērumu Lotam un viņa ciltij pēc tam, kad Ābrams izglāba viņu no Mezopotāmijā draudošās verdzības.
Lielākā daļa pētnieku par Sodomas atrašanās vietu uzskata Nāves jūras rietumu piekrasti (tajā laikā to dēvēja par Sāļo jūru). Pilsēta izvietojusies līdzenumā, kas stiepies Nāves jūras piekrastē. Jūras līmenis bijis aptuveni 120–150 metrus zemāks, bet Sodoma atradusies iepretim Nahal–Heveras aizai. Gluži līdzās, taču mazliet uz ziemeļiem, divu triju kilometru attālumā no stāvajām klintīm bija neizsīkstošs dzeramā ūdens avots En–Hedi oāzē, kas pastāv arī mūsdienās. Tas varēja Sodomu nodrošināt ar ūdeni, gluži tāpat kā lietus ūdens no Nahal–Heveras.
Mūsu ēras sākumā jūras ūdens līmenis bija aptuveni par 50 metriem zemāks par mūsdienu līmeni, bet agrīnajā bronzas laikmetā tātad vēl zemāks. Klimats tad bijis ļoti sauss, bet mūsdienu Nāves jūras dienvidu daļas ieplakas vispār nebija. Pašos ieplakas dienvidaustrumos acīmredzot izvietojusies Gomora. Uz turieni aizgāja Lots, un tur tagad zināmas apmetnes Bab ed–Dra drupas. Gomoras atliekas uzskata par šai apmetnei līdzās esošo arheoloģisko punktu Numeiru. Jau antīkie autori, galvenokārt Strabons, rakstījuši par to, ka Sodoma atradusies kaut kur starp En–Hedī un Masadu, kas bijusi septiņu astoņu kilometru attālumā no En–Hedī.
Pētnieki piedāvā arī gabaliņu Nāves jūras sonārās kartes, kura izveidota Izraēlas rīkotajā ģeofiziskajā ekspedīcijā 1978. gadā un kurā līdzās En–Hedī uzrādīti divi pagarināti pakalni – iespējamās Sodomas izvietojuma vietas – un pat ieplaka, ko uzskata par karjeru, no kura varēja ņemt akmeņus Sodomas cietokšņa sienas būvniecībai vai Bībeles “darvas vannām”, kur senatnes sodomīti ieguva vērtīgo bitumu (“melnais vārījums”), un, iespējams, arī nokrišņu izcelsmes sēru. Pati Sodomas pilsēta eksistējusi jau 3. tūkstošgadē pirms mūsu ēras, par ko liecina Nahal–Mišmaras alā atrasto tempļu vara priekšmetu apslēptā manta.
Pētnieka Rola piedāvātā “Jaunā hronoloģija” pauž, ka šaušalīgā katastrofa Sodomu un Gomoru piemeklējusi 1830. gada pirms mūsu ēras vasarā. Visas pazīmes liecina par spēcīgu zemestrīci, kuras priekšvēstneši bijuši jūtami jau vismaz mēnesi iepriekš. Namu sienas izraibinājušas plaisas, bituma bedres aizbērušās, bet jūras ūdens līmenis pēkšņi pazeminājies vēl par vairākiem metriem. Lots ar ģimeni pameta Sodomu un pāri Lisānas sāļajai pussalai gāja uz Zoaru. Un tieši tajā mirklī notikusi spēcīgā zemestrīce, kuras hipocentrs, iespējams, bijis saistīts ar jaudīgu lūzumu – kreiso nobīdi no tā, kas iegrožojas Nāves jūras roftu no rietumiem. Gaisā izmeta karstu un šķidru sēru, kura bumbas šajā rajonā atrod arī mūsdienās. Bībelē pieminētā uguns un spēcīgi pazemes grūdieni pilnībā sagrāva Sodomu un, visdrīzāk, arī citas apkaimes pilsētas – Zoaru un Gomoru.
Daži pētnieki uzskata, ka Sodomas un Gomoras bojāeja saistīta ar Sīrijas dienvidrietumos notikušu vulkāna izvirdumu. Tur zem lavas kārtām atklāts liels daudzums kaulu. Taču tas ir pietiekami tālu no vietām, kuras apraksta Bībeles fragmenti. Katrā ziņā ir skaidrs, ka Sodoma un Gomora gāja bojā drausmīgā un gluži reālā dabas katastrofā 2. tūkstošgades sākumā pirms mūsu ēras, proti – pirms 4000 gadu. Patlaban Nāves jūras līmenis turpina katastrofāli kristies – aptuveni par vienu metru gadā. Vai tas nozīmē, ka jau drīz ieraudzīsim to, kas palicis pāri no Sodomas?
