Mūsdienu zinātne par Sodomu, Gomoru un citiem senatnes mītiem 13
Autors Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”
Ģeomitoloģija
Mīti un leģendas, kas veido pietiekami lielu daļu folkloras, izsenis interesējuši tos pētniekus, kurus aizrauj zinības par mūsu planētu. Vēl vairāk – piemēram, leģendu par Lielajiem plūdiem līdz pat 19. gadsimta vidum gluži nopietni uztvēra virkne atzītu ģeologu, turklāt tā bija pamats mācībai, kas ieguva nosaukumu diluvianisms (latīņu diluvio – plūdi), atbilstoši kurai ģeoloģiskā vēsture dalījās laikā, kas bija pirms un pēc Lielajiem plūdiem. Visdrīzāk, viņiem bijusi taisnība…
Tieši tādas slavenas leģendas, kāda ir, piemēram, Platona vēstījumā balstītā leģenda par Atlantīdu un kristiešu Bībelē iekompilētais vēstījums par pasaules plūdiem, joprojām turpina intriģēt ģeologus. Un allaž ir šis jautājums – vai tā ir tikai leģenda vai tomēr īsta vēsture? 20. gadsimtā dienas gaismu ieraudzīja visnotaļ nopietna Vīnes universitātes profesora, slavena Alpu pētnieka A. Telmana un viņa dzīvesbiedres kopīgā pētījuma rezultātu publikācija, kas, kā uzskata paši autori, ne tikai pierāda priekšstatu par Lielajiem plūdiem realitāti, bet tajā ar precizitāti līdz konkrētam gadam noteikts šā notikuma datums.
1973. gadā ASV Indiānas universitātes profesores D. Vitaliano publicēja grāmatu “Leģendas par Zemi un to ģeoloģiskā izcelšanās”, kurā pirmo reizi piedāvāja terminu “ģeomitoloģija”. 1990. gadā izraēliešu ģeologs J. Bentors uzrakstīja rakstu, kas veltīts speciāli Bībelē iekļauto notikumu ģeoloģiskajam skaidrojumam. 2002. gada britu Londonas ģeoloģiskā biedrība publicēja rakstu krājumu ar kopējo nosaukumu “Mīti un ģeoloģija”. Bet 2004. gadā Starptautiskā ģeoloģijas kongresa 32. Sesijā Itālijā, Florencē, notika arī simpozijs par tēmu “Mīti un ģeoloģija”, kurā Vitaliano nolasīja ievadreferātu. Šo datumu tad arī var uzskatīt par oficiālo dzimšanas dienu jaunam zinātniskajam virzienam zinībās par Zemi…
Ģeomitoloģijā var izdalīt trīs galvenos pētījumu aspektus.
Pirmais un tradicionālākais no tiem izpaužas kā kāda mīta vai leģendas realitātes pakāpes noteikšana, tā ģeoloģiskā fenomena, objekta vai parādības fenomena meklējumi, kas bijuši pamatā to dzimšanai.
Otrs aspekts izpaužas tādu datu izmantošanā, kas jebkādā veidā iekļaujas konkrētajā leģendā vai mītā, lai tādējādi noteiktu tajos aprakstīto notikumu – zemestrīču, vulkāna izvirdumu vai katastrofisku plūdu – datumus un mērogus. Šie dati var noderēt, piemēram, lai noteiktu konkrētajā reģionā notiekošo noteiktas magnitūdas zemestrīču atkārtošanās periodiskumu.
Trešais aspekts – kāda konkrētā katastrofiskā notikuma iedarbības pakāpes uz cilvēku civilizāciju noteikšanu, kas sevišķi attiecas uz senatnes kultūru vēsturi. Vēl nesen Prinstonas universitātes izdevniecība publicēja seismologa A. Nura kopdarbā ar D. Berdžesu sarakstīto grāmatu “Apokalipse: zemestrīce, arheoloģija un providence”. Tajā pierādīts, ka bronzas laikmeta Vidusjūras-Austrumu civilizāciju bojāeja saistīta ar aptuveni 1200. gadā pirms mūsu ēras tajā reģionā notikuši zemestrīci.
Šajā publikācijā pakavēsimies galvenokārt pie pirmā ģeomitoloģijas aspekta, aplūkojot slavenākos piemērus.
