Mūsdienu vecāki neprot sarunāties ar saviem bērniem. “Es katru dienu jautāju, kā viņai šodien gāja, bet viņa man vispār neuzticas…”
0
Šī ir tēma, par ko domāju itin bieži, tāpēc nolēmu, ka jāpadalās ar pārdomām, jo, iespējams, tās kādam var būt noderīgas. Ik pa laikam man nepārprotami rodas sajūta, ka mūsdienu vecāki neprot sarunāties ar saviem bērniem. Neesot laika, bērni neko negribot stāstīt, viņi jau iegrimuši tikai ekrānos… utt. Uzskatu to par milzīgu kļūdu. Protams, protams, nevispārinu, taču mani novērojumi liecina, ka problēma ir visai plaši izplatīta.
Vairākus gadus man bija laime vadīt bērnu nometnes. Tajās nāca lielākoties 7-16 gadus veci bērni. Mēs pavadījām kopā nedēļu mācoties, atpūšoties un… runājoties. Mēs katru rītu sākām ar sarunām, katru dienu beidzām ar tām un arī dienas gaitā vienmēr izrādīju gatavību runāties.
Neiedomājami daudz uzzināju par viņiem, vienkārši kā savējais uzdodot jautājumus. Kāda padsmitniece atzinās, ka viņai riebjas dzīvot, ka vēlas sev padarīt galu, kāds mazāks puika neslēpa, ka ir ļoti greizsirdīgs uz mazo brāli, tāpēc speciāli kaitina vecākus, kāds apjucis jaunietis nezināja, kā vecākiem pateikt, ka profesija, ko vecāki viņam cenšas uzspiest, viņam vispār neinteresē… Viņi stāstīja par sapņiem, par nedarbiem, par saviem novērojumiem, atkarībām un pat par iemīlēšanos. Iedomājieties, cik daudz vecāki varētu paveikt, ja viņi visu šo informāciju uzzinātu no saviem bērniem?
Bet pilnīgu pārliecību, ka man ir jāraksta šis stāsts, guvu kādā sarunā ar pusaudžu vecākiem pavisam nesen. Mēs aizrunājāmies par to, cik lielā mērā pusaudži uzticas saviem vecākiem. Toreiz dalījos savā žurnālistes pieejā, ko izmantoju arī savā ģimenē. Varbūt noder?
Kāda mamma šajā sarunā stāstīja aptuveni tā: “Es katru dienu, kad satiekamies, jautāju viņai, kā šodien gāja. Un viņa vienmēr atbild vienā vārdā. Labi. Normāli. Ciešami. Nekādus garākus teikumus es nesadzirdu. Viņa man vispār neuzticas.”
Atzīstos, man ne reizi vien ir gadījies dzīvē intervēt nerunīgus cilvēkus, no kuriem ir ļoti svarīgi uzzināt vairāk informācijas. Ticiet man, arī viņi uz jautājumu: “Kā Jums šodien klājas?” diezin vai atbildētu plašāk par: “Labi.” Un arī es uz šādu jautājumu atbildē reti izplūstu garos teikumos.
Ir jājautā citādi! Lūk, kāda čupiņa ar jautājumiem (piemēriem), kas atrodas manā jautājumu arsenālā, kad satiekamies ar bērniem pēc skolas!
– Kāda tev šodien bija pirmā stunda?
– Vai starpbrīdī gājāt uz stadionu?
– Kas šodien bija pusdienās?
– Kā tev veicās ar dzejoli? Izdevās visu atcerēties no galvas?
– Kādi jautājumi tev šodien bija pārbaudes darbā, vai vari atcerēties trīs no tiem?
– Vai fizikas skolotājs mājasdarbus bija izlabojis?
– Audzinātāja šodien rakstīja par mobingu jūsu klasē, vai zini, kas tas ir?
– Vai tev skolā kāds ir piedāvājis smēķēt?
– Ar kuru klasesbiedru šodien pavadīji kopā visvairāk laika?
– Vai šodien notika kas smieklīgs?
– Vai biji aizgājis uz skolas kafejnīcu?
Un tā var turpināt. Atbilstoši bērna vecumam, noskaņojumam un dienas notikumiem. Tas, ko es gribu pateikt, ir jāmēģina jautāt iespējami precīzāk, iespējami šaurāk, lai bērns saprot, ko tieši mēs gribam zināt, kā arī lai jūt, ka mums interesē arī šķietami sīkumi un mazās lietas.
Un vēl – ar bērniem ir jārunā mērķtiecīgi. Nevis pa kādam jautājumam garāmejot, bet apsēdieties viņam blakus, skatieties acīs un patiešām sadzirdiet, ko viņš grib pateikt! Es zinu, visi esam ļoti aizņemti, tāpēc sākt var pa solītim vien – kopīgas vakariņas, kad visi ekrāni tiek nolikti malā, bet vienkārši varat pabūt kopā. Vai kopīgas sarunu pastaigas brīvdienās.
Jo vairāk par saviem bērniem uzzināsiet, jo vienkāršāk būs viņus audzināt. Jo lielāki viņi aug, jo svarīgākas ir šādas sarunas. Viņi izaugs, sāks savu dzīvi, bet noteikti būs silta sajūta, zinot, ka kaut kur ir kāds, kuram interesē pat tādi sīkumi, kā tas, ko tu šodien ēdi pusdienās.
