Olafs Zvejnieks: Mūsdienu Rubikona 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Gajs Jūlijs Cēzars ar savu Gallijas armiju 49. gadā pr. Kr. šķērsoja Ziemeļitālijas robežupi Rubikonu, viņš zināja, ka tas nozīmē kara sākumu pret Romas senātu. Tas, ko viņš nezināja, ka šis solis iezīmēs republikāniskās Romas beigu sākumu un impēriskās Romas rītausmu.
Šķiet, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir izrādījies par tādu pašu robežšķirtni, kas nošķir divus laikmetus industriāli attīstītās un demokrātiskās pasaules attieksmē pret Krieviju. Krievijai ilgi piedeva tās agresīvās ārpolitiskās avantūras (Gruziju 2008., Krimu 2014. un Sīriju 2015. gadā), šķiet, izmisīgi cerot uz 90. gadu sapņa īstenošanos par Krievijas pievienošanos brīvajai Rietumu pasaulei. Tā teikt – pa krūmiem, pa grāvjiem, bet kaut kad Krievija nonāks demokrātisko valstu saimē. Tieši tādēļ līdz pat šī gada 24. februārim ieviestās ekonomiskās sankcijas bijušas tik bezzobainas. Ekonomiskās sadarbības labumi ar Krieviju kā rūsa saēduši arī daudzu Eiropas valstu gatavību iestāties par savām vērtībām, īpaši tas redzams Vācijā un Itālijā.
Gribot negribot rodas salīdzinājums ar citu agresīvas un avantūristiskas XX gs. ārpolitikas vedēju – Ādolfu Hitleru. Arī viņam sākotnēji daudz ko piedeva – Reinas demilitarizētās zonas ieņemšanu 1936. gadā, Austrijas anšlusu 1938. gadā, Minhenes vienošanās rezultātā Čehoslovākijas Sudetu apgabala pievienošanu 1938. gada pavasarī un visas Čehoslovākijas okupāciju 1938. gada rudenī, tikai dažus mēnešus vēlāk pārkāpjot minēto Minhenes vienošanos. Taču ar iebrukuma sākumu Polijā vadzis beidzot lūza – Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, sākot Otro pasaules karu. Vēstures un cilvēka psiholoģijas ironija ir tāda, ka ilgstoša veiksmīga, bezkaunīgu ārpolitisko soļu īstenošana to autorā rada nesodāmības un visvarenības sajūtu. Hitleram bija pilnīgs pamats domāt, ka “Dancigas jautājuma” risināšanā viņam veiksies tikpat labi kā līdz šim, un tieši tāpat kā Putinam un viņa ģenerāļiem bija pilnīgs pamats domāt, ka starptautiskā reakcija uz iebrukumu Ukrainā būs tikpat bezzobaina kā uz pārējām viņa avantūrām.
Taču vēsture reti kad ilgstoši attīstās lineāri, un amerikāņu domātāja Nassima Nikolasa Taleba savulaik ieviestais jēdziens “melnais gulbis”, proti, negaidīts un neviena neparedzēts notikums, šai situācijai ir piemērots kā nekad. Šoreiz melnais gulbis ir atlidojis visiem – gan Krievijai, gan Eiropas Savienībai, gan arī Latvijai. Reaģējot uz Ukrainas karu, tika ieviestas ekonomiskās sankcijas, kuras atcelt būs ļoti grūti. Visticamāk, ka sankcijas būs iespējams atcelt, tikai mainoties Krievijas politiskajai vadībai un/vai nopietni mainoties ģeopolitiskajai situācijai, piemēram, sākoties liela mēroga konfliktam starp ASV un Ķīnu. Par to liecina kaut vai tas, ka ASV šobrīd ieviesto Krievijas sankciju nodrošināšanai ir ķērusies pie soļiem, kas vēl pirms dažām nedēļām šķita neiedomājami, piemēram, uzsākusi sarunas ar Nikolasa Maduro vadīto Venecuēlu par naftas pirkšanu (jāatgādina, ka ASV neatzina Maduro uzvaru prezidenta vēlēšanās 2019. gadā un atbalstīja opozīciju, Maduro statuss šobrīd ir līdzīgs Baltkrievijas prezidenta statusam – pasaule neatzīst, ka viņš ir likumīgi iecelts prezidents), tuvu ir Irānas kodollīguma noslēgšana, paverot iespēju atcelt sankcijas un Irānas naftai atgriezties pasaules tirgū, ASV veic sarunas ar tās neatzīto Lībijas Nacionālās armijas kontrolēto teritoriju par naftas ieguves atjaunošanu. Tiek meklētas papildu naftas un gāzes rezerves visur – gan ASV, gan Kanādā, gan citur –, un tas liecina, ka ir sākusies mērķtiecīga rīcība Krievijas izstumšanai no naftas un gāzes tirgus, ienākumi no kuriem ir galvenais Krievijas budžeta un kaujas spēju balsts. Un arī no Eiropas pienāk arvien skaidrāki signāli, ka notiks atteikšanās no Krievijas gāzes un naftas, kaut gan tas, protams, nenotiks dažu mēnešu laikā, būs vajadzīgi gadi. Tā nav tikai izrādīšanās – ja reiz šie procesi ir uzsākti, tad tos apturēt nebūs vienkārši.
Melnais gulbis atlidojis arī Latvijai. Ja pirms dažām nedēļām bijām pārliecināti, ka mums ir apmēram 30 gadu, lai aizstātu naftu un gāzi, tad tagad šie trīsdesmit gadi pārvērtušies dažos, varbūt piecos sešos gados. RTU profesore Dagnija Blumberga jau tagad piedāvā pasākumu plānu, kas ļautu jau nākamajā apkures sezonā Krievijas gāzes patēriņu samazināt par vienu trešdaļu, savukārt mežzinātnes institūts “Silava” rēķina, ka, sašķeldojot Latvijā sazēlušos krūmājus, šķeldas pietiktu visas Latvijas apsildei. Un arī apgalvojums, ka pēc pieciem gadiem visas automašīnas Latvijā būs elektriskas, vairs nešķiet fantāzija.
