Savas horeogrāfijas gan Inārs neveido, taču ik pa laikam piedalās Latvijas Nacionālās operas iestudējumos kā dejotājs un mīms. 1
Vērojot loka šāvēju sacensības, izbrīna miers un klusums. Nav skaļas publikas tribīnēs, nav kliedzienu, tikai aplausi apbalvošanas brīdī. Dzirdams tikai signāls, kas liek sportistiem ieņemt vietas uz starta līnijas, un bultu atsitieni mērķī. Šaušana ar loku atgādina tādu kā gremdēšanos sevī – atslābinātu un reizē koncentrētu meditāciju.
Mūsdienu cilvēks visvairāk ilgojas pēc iekšējā līdzsvara, miera un klusuma, ko tik daudzi meklē īpašos retrītos un semināros. Strādājot mežā, Inārs lielākoties ir viens, dzirdams tikai motorzāģa troksnis un krītošo koku būkšķi. Loka šaušanā Inārs arī trenējas vienatnē brīvā dabā.
– Novērtēju klusumu un brīvību, ko sniedz mežs, taču šobrīd tas vairāk saistās ar darbu. Klusumu izjūtu, kad esmu viens ar dabu, kad nav motorzāģa rūkoņas un loka stiegras švīkoņas, – secina Inārs.
– Viss, ko dzīvē esmu darījis, man ir mācījis un prasījis pacietību. Un viss ir ciešā saistībā – cik pacietīgi būsim prasībās pret sevi un apkārtējiem, tik plašas tāles arī apgūsim. Loka šaušanā lieku kopā katru mazo niansi – muskuļu darbību, stāju, šāvienu. Tās ir tādas tehniskas lietas, kas jāsakārto gan galvā, gan ķermenī, lai šāviena brīdī viss strādātu precīzi. Ar katru gadu palielinās mana spēja izprast šāviena būtību. Vēl nesen Latvijas atklātajā čempionātā kolēģis stāsta, kādas kļūdas redz manā tehnikā, ko vajadzētu palabot. Klausos un domāju – vēl pirms gada šai sarunai nebūtu jēgas, jo es nedzirdētu, neuztvertu viņa domu, bet šodien – jā, saprotu, ko viņš grib man pateikt, – atzīst sportists.
