– Ir darbiņi, ko darām kopā, ir darbi, ko uzticu meitenēm paveikt atsevišķi, jo tikai tā var ieaudzināt patstāvību. Katrai atvasei, protams, vajadzīga īpaša attieksme, ar mazo meitu nepieciešama liela pacietība, lai ļautu viņai izpētīt pasauli – nu kaut vai palīdzot atvērt visas skapja atvilktnes un tad tās pa vienai atkal aizvērt. Lielās meitenes vajag atbalstīt, iedrošināt, rosināt attīstīt savus talantus. Piemēram, vidējā meitā redzu sportistes potenciālu, tāpēc katru reizi, kad braucam garām Murjāņu sporta skolai, jautāju: nu, mācīsies šeit? – Un viņa saka: mācīšos! – ar smaidu teic Inārs. 1
Ināra sportisko gaitu sākums arī meklējams bērnībā, kad viņš ar paša gatavotu loku skraidīja pa mežu, tēlodams Robinu Hudu. Skolas gados, tēta mudināts, iestājās Murjāņu sporta skolā, kur trenējās soļošanā. Taču šajā sporta veidā viņš sevi neredzēja, tur spīdoši startēja viņa klasesbiedrs, vēlākais olimpietis Aigars Fadejevs. Kad vidusskolas pēdējā klasē bija jābrauc uz vasaras treniņnometni, Inārs turp vienkārši neaizbrauca un soļošanas treniņus pārtrauca. Nākamos divus gadus paralēli mācībām puisis trenēja zirgu. Par to sportistam ir īpaši siltas atmiņas.
– Trīspadsmit gadu vecumā sāku apmeklēt jāšanas nodarbības. Pēc kāda laika mūsu ģimenes īpašumā nonāca zirgs Karamele, kurš diezgan krasi mainīja manu dienas režīmu. Vidusskolas klasēs trenējos konkūrā (šķēršļu pārvarēšana) Turaidas muižas stallī, kā arī piedalījos sacensībās. No rīta pabaroju zirgu, trenējos, tad devos uz skolu mācīties algebru, tad atkal treniņš un zirga barošana. Pēc tam likumsakarīgs solis bija Sporta akadēmija, kur mani uzņēma ar Murjāņu rekomendācijām. Studēju vieglatlētiku, piedalījos militārajā pieccīņā, bija paredzēts, ka sākšu strādāt par pasniedzēju Aizsardzības akadēmijā, taču pirms akadēmijas beigšanas man bija veselības problēmas un līdz galam neizstrādāju savu diplomdarbu. Iespējams, pašam nezinot, biju izslimojis hepatītu C, – atceras Inārs.
Tas nebija viegls posms sportista dzīvē, jo neskaidrā slimības gaita radīja papildu trauksmi. Pie īstas skaidrības par slimības cēloņiem un attīstību sportists tā arī netika. Sporta akadēmiju Inārs cer kādu dienu tomēr pabeigt.
Jau students būdams, Inārs iesaistījās deju grupā “Dzirnas”.
– Visspilgtāk atmiņā palicis iestudējums “Mauglis”, kur atveidoju galveno lomu. “Dzirnu” laikā ieraudzīju savu ķermeni kā vienotu veselumu. Tas deva pārliecību par sevi, jo visur, kur ejam, satiekamies ar kustību. Kustībā un dejā tik ļoti aizrāvos, ka nolēmu studēt horeogrāfiju Kultūras koledžā.
